Jupiters

Jupiteram nav cietas virsmas. Lai noteiktu milzu planētas dienas garumu, zinātnieki sākotnēji izmantoja pastāvīgu atmosfēras veidojumu – milzu vētru, kas pazīstama kā Lielais Sarkanais Plankums. Mūsdienās, analizējot Jupitera magnētiskā lauka radītos radioviļņus, ir izdevies izskaitļot, ka Jupitera diena ir 9 stundas un 55 minūtes gara.

Lielais Sarkanais Plankums ir anticiklona vētra, kas pirmo reizi iespējams novērota jau 17.gs. Detalizēti vētras novērojumi pieejami kopš 19.gadsimta. Tas nozīmē, ka šis atmosfēras veidojums pastāv jau vairākus simtus gadu. Šajā “plankumā” varētu ievietot divas Zemes. Precīzie mērījumi, kas tiek veikti nedaudz vairāk kā 100 gadus, liecina, ka milzu vētra sarūk.

Tā kā Jupiters griežas ļoti ātri ap savu asi, tas ir saplacināts ekvatora virzienā. Diametrs ekvatorā ir aptuveni 143 000 km. Tas nozīmē, ka uz Jupitera ekvatora varētu sarindot 11 Zemes. Toties tā masa ir aptuveni 2,5 reizes lielāka nekā visām pārējām Saules sistēmas planētām kopā jeb 318 reizes lielāka par Zemes masu. Ja Saules sistēmas pirmsākumos Jupiters būtu savācis 70 līdz 80 reizes vairāk masas, tas būtu kļuvis par pilnvērtīgu zvaigzni.

Temperatūra Jupitera atmosfēras augšējos slāņos ir aptuveni -145 grādi pēc Celcija, bet dziļākos slāņos spiediens un temperatūra pieaug. Kodola apvidū temperatūra varētu sasniegt pat 40 000 grādi/C. Tā kā kodola virzienā pieaug arī spiediens, tiek uzskatīts, ka ūdeņradis šādos apstākļos pastāv tā dēvētā metāliskā ūdeņraža veidā, kas atgādina dzīvsudrabu. Iespējams, ka Jupitera kodols ir par Zemi 10 līdz 15 reizes lielāka cieto iežu sfēra.

Tieši metāliskais ūdeņraža slānis rada spēcīgo Jupitera magnētisko lauku, kas stiepjas vien dažus miljonus kilometru tālu Saules virzienā, bet pretējā virzienā veido vairāk nekā 650 miljonu kilometru garu “asti”, kas šķērso Saturna orbītu. Šajā magnētiskajā laukā riņķo Jupitera pavadoņi. Jupitera magnētiskajā laukā notvertās lādētās daļiņas pa magnētiskā lauka līnijām nokļūst atmosfērā magnētisko polu apvidū un izraisa vienas no spēcīgākajām polārblāzmām Saules sistēmā. Atšķirībā no polārblāzmām uz Zemes, kas ir atkarīgas no Saules aktivitātes, Jupitera magnētiskajā laukā lādētās daļiņas izmet arī planētas vulkāniskais pavadonis Jo. Līdz ar to uz milzu planētas polārblāzmas jeb kāvi plosās nemitīgi.

Jupiteram šobrīd ir zināmi 67 pavadoņi, no kuriem tikai 16 ir lielāki par 10 kilometriem diametrā. Četrus lielākos pavadoņus, kurus teleskopā pamanīja Galileo Galilejs, dēvē par Galileja pavadoņiem. Tie ir Jo, Eiropa, Ganimēds un Kalisto.

Par nosacītiem Jupitera pavadoņiem var saukt arī vairākus tūkstošus asteroīdu, kas ir cieši saistīti ar milzu planētu. Tie ir grieķi un trojieši, kas riņķo ap Sauli pa Jupitera orbītu, atrodoties gravitācijas līdzsvara punktos jeb Lagrānža punktos. Vadošā grupa jeb trojieši pārvietojas pa Jupitera orbītu, atrodoties aptuveni 60 grādus uz priekšu no milzu planētas. Otra grupa jeb grieķi seko Jupiteram pa tā orbītu, atrodoties 60 grādus aiz tā.

Kad Voyager 1 zonde lidoja garām Jupiteram, tās attēlos tika pamanīti gredzeni. Atšķirībā no Saturna milzīgās gredzenu sistēmas, kas veidota no lielākiem un mazākiem ledus gabaliem, Jupitera trīs blāvos gredzenus pamatā veido putekļu daļiņas.

Lai arī milzu planētai nav cietas virsmas, uz tās reizēm ir novērojamas sadursmes ar asteroīdiem vai komētām. Viens no visplašāk novērotajiem notikumiem bija sadursme ar Šūmeikera-Levija 9 komētu 1994.gadā, kas pirms sadursmes sadalījās vairākos fragmentos, kas ietriecās Jupitera mākoņos. Teleskopos varēja vērot tumšus apgabalus vietās, kur komētas materiāls sadūrās ar Jupitera atmosfēru.