This web page is created within BALTICS project funded from the European Union’s Horizon2020 Research and Innovation Programme under grant agreement No.692257.
Komētas – klasifikācija, uzbūve, izcelsme
Komētas – klasifikācija, uzbūve, izcelsme
Komētas jeb tā dēvētās astes zvaigznes ir vieni no skaistākajiem objektiem, kas piesaistījuši cilvēku uzmanību jau kopš senseniem laikiem. Liecības par komētām, kas nereti tika dēvētas par nelaimes un posta vēstnesēm, atrodamas daudzu nāciju vēsturiskajos pierakstos.
Sevišķi rūpīgi komētu viesošanos ir dokumentējuši senās Ķīnas astronomi, atzīmējot gan ierašanās laikus, gan to atrašanās vietu, gan ilustrējot to izskatu. Šī informācija ir vērtīgs resurss mūsdienās, ļaujot izsekot atsevišķu komētu gaitām iepriekšējos gadsimtos.
Mūsdienās ir zināms, ka komētas ir objekti, kas saglabājušies kopš Saules sistēmas veidošanās pirmsākumiem, kad daļa no miglāja gāzēm kondensējās un salipa, izveidojot neregulāras formas objektus. To izpēte ļauj labāk izprast apstākļus, kādi valdīja putekļu un gāzu mākonī, kurā piedzima Saule un ap to riņķojošās planētas.
Laika gaitā ir mainījusies izpratne par komētu uzbūvi. 1700.gadu nogalē Imanuēls Kants sprieda, ka komētas sastāv no gaistošām vielām. 1950.gadā Freds Vipls izvirzīja hipotēzi, ka komētas ir nevis cieto iežu objekti, kas satur nedaudz ledu, bet gan ledus objekti, kas satur nedaudz putekļu un cieto iežu. Viņš nodēvēja komētas par “netīrajām sniega bumbām”. Šis termins ir populārs arī mūsdienās.
Katrai komētai izšķir kodolu, kura diametrs svārstās no dažiem kilometriem līdz dažiem desmitiem kilometru. Parasti tas ir neregulāras formas objekts, kurš sastāv no ledū sasalušām gāzēm, t.s. ūdens, neliela daudzuma putekļu un cieto iežu. Jaunākie pētījumi liecina, ka uz komētām sastopamas arī dažādas sarežģītības organiskās molekulas. Tādejādi komētas var uzskatīt par iespējamo dzīvības veidošanai nepieciešamo molekulu sākotnējo avotu. Kodolu parasti klāj dažāda biezuma putekļu kārta, līdz ar to kodols fotogrāfijās izskatās tumšs.
Komētai tuvojoties Saulei, ledus sāk kust un kosmosā izplūst gāzes, veidojot komu jeb komētas atmosfēru. Tā var plesties simtiem tūkstošiem kilometru attālumā no komētas kodola. Tā pamatā sastāv no ūdens molekulām un putekļiem.
Saules vējam pūšot, var veidoties komētas aste, pat vairākas. Komētām izšķir putekļu asti un jonu asti.
Putekļu aste veidojas no putekļiem, kuri, gāzei plūstot prom no komētas, paliek komētas orbītā. Tos apspīd Saules gaisma. Putekļu aste ir labi redzama un lielākoties tā ir viegli izliekta. Tai raksturīgi bāli dzeltena nokrāsa. Tā var būt miljoniem kilometru gara.
Savukārt jonu jeb gāzu asti veido no komētas prom plūstošās lādētās gāzes daļiņas jeb joni. Tā kā joni ir lādēti un daudz vieglāki nekā putekļi, tos pūš Saules vējš.
Jonu aste vienmēr ir vērsta prom no Saules. Attiecīgi, komētai tuvojoties Saulei, tā atradīsies komētai aizmugurē, savukārt komētai lidojot prom no Saules, jonu aste atradīsies komētai priekšpusē. Ja pūš spēcīgs Saules vējš, jonu aste var atrauties, bet jau pēc dažām dienām būs izveidojusies jauna.
Komētas, līdzīgi kā visi citi Saules sistēmas objekti, riņķo ap Sauli. Tām raksturīgas izstieptas elipsveida vai paraboliskas orbītas, kuras lielākoties ir novietotas dažādos leņķos attiecībā pret ekliptikas plakni. Īpaši raksturīgs tas ir garā perioda komētām, kuru avots ir Oorta mākonis.
Daļa slaveno komētu, kas ir novērotas agrākos gadsimtos, pieder tā dēvētajām īsperioda komētām, kuru apriņķošanas periods nepārsniedz 200 gadus. Daļa no šīm komētām mājo Koipera joslā.
Daudz neprognozējamākas ir garā perioda komētas, kuras mājo Oorta mākonī, kas atrodas aptuveni 100 000 astronomisko vienību attālumā no Saules. To apriņķošanas periods var būt ne tikai daži simti, bet daži tūkstoši vai pat miljoni gadu. Lielākā daļa šī tipa komētu tiek novērotas tikai vienu reizi.
Pastāv arī trešā komētu grupa – hiperboliskās jeb tās, kas Saules sistēmas centrā viesojas tikai vienu reizi. Tās izlido ārpus Saules sistēmas uz neatgriešanos.
Parasti komētas palido garām Saulei lielā un drošā attālumā. Analizējot fotogrāfijas, kurās tiek pētīts Saules vainags vai Saulei tuvākā apkārtne, reizēm tiek atklātas komētas, kas tomēr pielido bīstami tuvu Saulei. Nereti tās ietriecas Saulē vai tiek sarautas gabalos, beidzot savu eksistenci.
Ja komētas astes orbīta šķērso Zemes orbītu vai atrodas tās tuvumā, noteiktos laika periodos Zemes atmosfērā ielido komētas atstātie putekļi. Tie atstāj aiz sevis spožu sliedi atmosfērā, kuru dēvē par meteoru jeb par “krītošo zvaigzni” tautas valodā. Lielākajai daļai zināmo meteoru plūsmu, kuras tiek novērotas uz Zemes gada ietvaros, ir zināma komēta, kura aiz sevis atstājusi šos putekļus.
Tā kā komētas lielākoties satur ūdens ledu, visai populāra ir hipotēze, ka komētas ir tie objekti, ar kuru palīdzību uz Zemes ir atgādāts ūdens neilgi pēc tam, kad mūsu planēta bija izveidojusies un pieteikami atdzisusi. Tomēr līdzšinējie komētu pētījumi ne pārāk labi saskan šo hipotēzi, jo analizēto komētu sastāvā esošais ūdens nelīdzinās ūdenim, kāds sastopams Zemes okeānos. Protams, jāņem vērā, ka līdz šim pietiekami labi izpētīts ir ārkārtīgi niecīgs daudzums komētu.
Komētām nosaukums piešķir pēc atklājēja vai atklājējiem, piemēram, Šūmeikera-Levija vai Čurjumova-Gerasimenko komētas. Mūsdienās arvien biežāk komētas tiek atklātas dažādu automatizēto misiju un projektu ietvaros. Šīs komētas nosaukumā parasti iekļauj misijas vai projekta nosaukumu.
E-pasts: virac@venta.lv
Tālrunis: +37163629656
Ekskursijas: +37129230818
Inženieru iela 101, Ventspils, LV-3601
