Kā Padomju Savienība izlūkoja pārējo pasauli

„Saturna” noslēpumi

Latvijā, netālu no Ventspils, Irbes upes krastā, atrodas Lielais šķīvis jeb radioteleskops, kas ir šāda veida lielākais objekts Ziemeļeiropā un astotais lielākais pasaulē. Vispārībai tas bija pilnīgi nezināms un slepens objekts, kas, tiesa gan, bija redzams jau pa gabalu, tomēr par kura pielietojumu zināja vien tie, kas bija nodevušies lietai.

Foto: SCANPIX, NASA, Valērijs Bezrukovs (VSRC)

Lielo šķīvi mēdza dažādi dēvēt – Saturns, četrsimtais, radioteleskops THA 400 vai arī RT-32. Kā jau labi lolotam bērnam J arī vairāki vārdi. Šis un vēl 3 mazāki līdzīgi šķīvji veidoja būtisku daļu no armijas pilsētiņas „Zvaigznīte” (krievu val. Звезда), un informāciju, kas ap to grozījās, Padomju Savienībā atzīmēja ar zīmogu „Valsts noslēpums”. Tā vis nebija Skrundas „greizā mājas siena”, kas jau toreiz visiem bija zināma.

Kas gan tur, Irbenes tuvumā, mežā tomēr bija?

Pagājušā gadsimta 50. un 60. gados arvien biežāk kosmosā sāka sūtīt Zemes mākslīgos pavadoņus. Divu lielvalstu, PSRS un ASV, kosmosa programmas starp visām citām lietām par vienu no uzdevumiem bija noteikušas arī pretinieka kosmosa aparātu izlūkošanu un sarunu noklausīšanos. Šādu sistēmu – ASV SPADATS (Space Detection and Tracking System) un PSRS СККП (Системы контроля космического пространства) – uzstādīšana abās lielvalstīs aizsākās gluži vai vienlaicīgi.

Saskaņā ar Padomju Savienības Ministru padomes noteikumiem kopš 1962. gada 15. novembra uz Īpašā skaitļošanas centra Nr.4 (СВЦ 4МО) bāzes tika izveidots pirmais šāds centrs un 1967. gada vasarā Latvijā, Irbenes tuvumā aizsākās 649. radio un stratēģiskā elektronizlūkošanas stacijas (jeb armijas daļas 51429) būvniecības darbi. Armijas sakaru sistēmā objekta izsaukuma signāls bija Ūdele (krievu val. Норка).

Kopā ar tehniskajām būvēm tapa arī kazarma, dzīvojamās ēkas oficieriem, klubs, viesnīca un cita infrastruktūra. Armijas daļa atradās Padomju Savienības aizsardzības ministrijas ārējās izlūkošanas centrālās pārvaldes (krievu val. ГРУ – Главное разведывательное управление) tiešajā pakļautībā. Papildus tam armijas daļas operatīvo darbību dublēja arī KGB, kuras mazā vienība (armijas daļa 93364) darbojās tajā pašā tehniskajā ēkā, kur galvenā armijas daļa. Sava pirmā komandiera vārdā, Могила, viņus iesauca par mogiloviešiem. Nekas vairāk par viņiem zināms nebija…

Tika izveidoti trīs lieli antenu kompleksi jeb, kā toreiz tur uz vietas mēdza teikt, piloni (krievu val. пилон). „Urāna” spoguļa diametrs bija 8 m, „Plutona” – 16 m un „Saturna” – 32 m. Tika izraudzīti vīrišķīgi nosaukumi, kuri tika salīdzināti ar planētām vai dieviem, un tas jau runāja pats par sevi… Turklāt bija arī vairākas citas uztveres antenas, piemēram, „Merkurs”, kas atradās uz tehniskās ēkas jumta.

Sistēma „Zvaigznīte” pagājušā gadsimta 70. gados sastāvēja no stacijām, kas bija izvietotas 11 dažādās pasaules vietās: 7 Padomju Savienībā, pārējās Kubā, Vjetnamā, Birmā un Mongolijā. Visas ienākošās ziņas apvienoja tā saucamajā Krievijas Pentagonā, kas atradās Krievijā, apmēram 2 kilometru attālumā no Kļimovskas pilsētas. Lielāko daļu informācijas jeb apmēram 70% sniedza Kubas stacija.

Un precīzāk?

649.radio un kosmosa izlūkošanas stacijas operatīvais uzdevums bija, tā teikt, pretinieka sakaru noklausīšanās, tiešajā tulkojumā „pārtveršana” (krievu val. перехват), un šis termins darāmo darbu raksturo ļoti spilgti. Te strādājot, gadiem bija iespējams veikt šo operatīvo darbu. Mūsu „klienti” galvenokārt bija ASV Valsts departaments, kara flote, gaisa spēki un NATO vienības, kā arī visas citas „otrās puses” stratēģiskās struktūras.

Lielākā stacija, „Saturns”, bija ievērojama gan tiešā, gan netiešā nozīmē – betona pilons, uz kuru balstījās milzīga centimetru radioviļņu parabolantena, bija 25 m augsts. Bija ieplānots, ka kopā ar šādu lielu antenu visa konstrukcija noturētos vēja stiprumā līdz 40 m/s! „Šķīvis”, kas majestātiski kustējās, naktīs kopā ar sarkanajām gabarīta gaismām, atstāja ļoti spēcīgu iespaidu. It īpaši tad, kad tā gluži vai pa milimetram „pieķērās pie objekta”. To pat nevarēja nojaust, ka antenu kompleksa kustīgās daļas masa bija 600 tonnas! Pati antena kopā ar apakšējo karkasu svēra 58 tonnas. Parabolspogulis sastāvēja no alumīnija plāksnēm, kas bija piestiprinātas pie tērauda karkasa, bet virs parabolas esošā atstarotāja diametrs bija 2,5 m. Antena griezās ap vertikālo asi –330° līdz +330°, slīpuma leņķi attiecībā pret azimutu varēja grozīt no –1° līdz 97°. Spoguli grozīja spēcīga maiņstrāvas un līdzstrāvas elektromotoru sistēma. Ievērības cienīga bija arī pārejas mehānisma ļoti lielais horizontālais zobrats – tā diametrs bija 5 metri. Lai novirzītu antenu un noturētu objektu, tika izmantota speciāla programma, kas rēķinājās arī ar Zemes kustību.

Par Krievijas paradoksu toties varēja nosaukt to, ka daudzas elektroniskās iekārtas, kas „Saturna” vadības sistēmu 1974. gadā ieslēdza, bija ar HP (Hewlett-Packard) logotipu (sic!), proti, tās bija ražotas ASV. Tās bija pilnīgi jaunas, turklāt nevis plaša patēriņa iekārtas. To, ka signālu stacijas iekšienē vadīja caur speciālu un no iekšpuses apsudrabotu cauruli (krievu val. волновод), „Saturna” gadījumā neizbrīnīja nevienu…

„Plutons”, kas pēc sava lieluma bija vidējs antenu komplekss, atradās armijas daļas teritorijas rietumu daļā. „Saturns” un „Plutons” galvenokārt bija notēmēti uz ģeostacionārā orbītā esošajiem satelītiem, apmēram virs Vidusjūras–Ziemeļāfrikas.

Divi lielākie šķīvji ar tehnisko ēku bija savienoti ar pazemes eju caur paternu – tur atradās sakaru un elektrokabeļi. Ieejas paterna bija vien izvēlētiem karavīriem no tehniskā dienesta. Pats mazākais „lielais šķīvis”, „Urāns” ar 8 metrus lielu spoguli, atradās pie tehniskās ēkas un parasti darbojās meklēšanas režīmā.

Kas tika darīts antenu kompleksu operatora telpā?

„Plutonam” bija 3 darba posteņi.

1) Aspekts jeb spektra analizators bija spējīgs atšķirt noklausāmo sakaru punktu brīvos un kodētos kanālus;

2) Klausule sastāvēja no skaņošanas aparatūras pamatdaļā, signāla demodulatoriem un ierakstīšanas ierīces. Ierakstīšanas nolūkiem darbojās lieli un jaudīgi stacionārie 32 kg smagie magnetofoni, kuriem bija trīs motori un trīs skaņas galviņas. Magnētiskās lentas kustības ātrums bija līdz 76 cm/s. Uztveršanas ierīces ļāva diezgan kvalitatīvi uztvert signālu;

3) Spiegs jeb meklēšanas postenis. „Plutons” pamatos noklausījās Vidusjūras reģiona sakarus, daudz tekstu bija itāliešu, retāk angļu valodā. Tas bija noskaņots pārsvarā uz vienu mākslīgo Zemes pavadoni, ar koda nosaukumu Rītausma. Tekstus itāliešu valodā, ja vien no tiem patiešām nevarēja peilēt kādus „atslēgvārdus”, pēc mūsdienu izpratnes parasti pārsūtīja uz trashbox jeb miskasti.

No antenu kompleksiem informācija tika nosūtīta uz tehnisko ēku, kur 24 stundas diennaktī darbojās „kaujas dežūra” ( krievu val. боевое дежурство), kur tika apstrādāts gan atklātais teksts, gan arī telegrāfa sakaru dati. Tika pārtverts samērā daudz ar komerciālu satelītu starpniecību nokodētu datu.

Telegrāfijas aparāti brīžiem bez pārtraukuma šāva tekstus ar 5 burtu grupām, dažkārt starp papīra grēdām apgrūtinot elementāru pārvietošanos… Datu gūzma taču bija jāpārskata un sākums un beigas korekti jāpārceļ uz perfolentes. Informācijas pārsūtīšana uz Maskavu nedrīkstēja aizkavēties – laika bija tikai 5 minūtes! Viss, kas bija kodēts, bija jāpārsūta. Ar atklātiem tekstiem bija vienkāršāk – bija jāsaprot, par ko runa un attiecīgi bija arī jārīkojas. Bija jāpārvalda angļu valoda, bet papildus tam pa rokai vienmēr bija arī pāris profesionālu tulku, lai ar tiem konsultētos gadījumā, ja palicis kas neskaidrs.

Bija noteikti būtiski atslēgvārdi, kurus uztverot, bija nekavējoties jārīkojas. Piemēram, NORAD (North American Aerospace Defense Command), exercise (mācības), DSP (Defence Support Program) u.c. Piemēram, šāds pārtverts teksts – „TC1A stand by for exercise Flash Traffic”, kas patiešām arī sastāvēja tikai no stratēģiskiem atslēgvārdiem – vairāk nekā skaidrs, ka kādā vietā gatavojas mācībām… Galvenā informācijas gūzma arī tika iegūta no komerciāliem avotiem. Un šī gūzma bija liela – pat ļoti liela.

Liela brēka, maza vilna?

Gan „Saturnā”, gan arī tehniskajā ēkā interesenti varēja vērot vairāku valstu TV programmas, klausīties pasaules lielākās raidstacijas u.c. Tiem, kas tur strādāja, nekad nebija garlaicīgi. Izejot no iepriekšminētā, tomēr bija jāprot noteikt, ko un kā darīt. Padomju armijā katrā iespējamā vietā bija izkārti izraksti, ka nepārtraukti tiek pildīts „kaujas uzdevums”. Bija jābūt modram, šī jēdziena visdziļākajā izpratnē, ka visi uzdevumi, tostarp arī svarīgais „kaujas uzdevums” tiktu bez zaudējumiem izpildīts.

Acīmredzot stratēģisko spiegu spēlīšu viena no stratēģijām bija arī tā, ka norunātajā laikā un vietā informācijas masā varētu nemanāmi pārpludināt militāro informāciju cerībā, ka to būs grūti uziet. To, ka pretinieka militārie sakaru punkti tiek izsekoti, abas puses zināja tā vai tā. Tā arī notika „lielais okšķerēšanas darbs” 24/7/365.

1973. gadā, noklausoties amerikāņu pirmo kosmosa staciju „Skylab”, starp citām lietām tika uzzināts, ka viņiem tur augšā ziepes neputo – arī šāda informācija tika pārsūtīta uz Maskavu. Nepietika ar to, ka viens otru izsekoja uz zemes, krievus interesēja arī informācija no kosmosa. Piemēram, 1972. gadā nosūtītais krievu izlūkošanas satelīts „Kosmos 520” amerikāņiem deva iemeslu atzīt, ka “…dziļā kosmosa pētīšanā šobrīd esam atpalikuši no krieviem.”* Vai otrs piemērs: Stacijai „Skylab” par sabiedroto bija nosūtīta kārtējā Padomju Savienības kodu kosmosa stacija „Almaz” (proti, Sojuz-14). 1974. gada jūlijā uz tā klāja esošie kosmonauti P. Popovičs un J. Artjuhins ar speciālās iekārtas „Sokol” palīdzību parādīja, ka no šī brīža ir iespējama (naidīgā) kosmosa objekta atpazīšana arī no citas kosmosa stacijas. Vēlāk šāds veiksmīgs eksperiments tika atzīts par PSRS valsts prēmijas vērtu sasniegumu.**

Jebkādas „kosmosa informācijas” iegūšana, arī no zemes, kopumā bija ļoti prioritārs uzdevums.

Par armijas daļas 51429 lielā darba mazo sasniegumu varēja uzskatīt arī, piemēram, „Air Force One” sakaru pārtveršanu. Tas norādīja uz drošības trūkumu esamību amerikāņu izlūkošanas sistēmās. Šoreiz tam, kurš uztvēra pāris teikumus starp pilotiem un aviodispečeriem, piešķīra 10 dienu atvaļinājumu, bet GRU speciālisti krietnu pamudinājumu, lai pilnveidotu noklausīšanās prasmes. Atklātā teksta informācija, tā teikt, iekšējā lietošanā samērā daudziem patiesībā bija zināma, tomēr runāt par to skaļi nebija pieņemts.

Vēlākos ASV tehniskās izlūkošanas materiālos ir pausts, ka „Ūdele” ilgākā laika posmā pārtvērusi visu Norvēģijas ūdeņos bāzējušos zemūdens kuģu sakarus. To dēvēja par ASV tehniskā izlūkdienesta „lielo rūpju bērnu”.

Cik rezultatīvi 1970. gadu vidū savu darbību vērtējusi pati СККП, to savā iepriekšminētajā grāmatā apraksta Oļegs Krivopalovs „…mums nav ne mazākā pārskata par amerikāņu sistēmu SPADATS, tā tehniskajām izlūkošanas ierīcēm, to atrašanās vietām, operatīvi taktiskajiem un tehniskajiem datiem”. Diezgan skumjš valsts noslēpums, kas, laikam ejot, ir kļuvis par publisku informāciju.

Sākot no 80. gadiem, ASV izlūkošanas satelīti arvien biežāk sāka fotografēt arī 51249 objektus un to gluži vai ik pēc pāris dienām. Daļa šo fotogrāfiju publicēta 1995. gadā izdevumos, kas saistīti ar bijušās Padomju Savienības kosmosa izlūkdienestu. Attīstoties tehniskajām iespējām, amerikāņiem tapa arvien skaidrāks, cik lielus/ mazus patiesos draudus armijas daļa 51249 varēja viņiem izraisīt un 80. gados ASV tehniskā izlūkdienesta interese pret šādu „maz bīstamu un novecojošo” objektu arvien noplaka.

Tādējādi pamatoti 1986. gadā armijas daļā ieveda mobilu komplekso izlūkošanas iekārtu, kura jauda pārsniedza pat „Saturna” jaudu. Par mobilo iekārtu rūpes bija jāuzņemas oficieriem, kas to izmantoja un apsaimniekoja savu iespēju robežās.

Jaunais laiks nesa sev līdzi beigas

Armijas daļas Nr.51429 vārtus tās iepriekšējie iemītnieki slēdza 1994. gada 1. augustā. Tūlīt kādreizējā slepenā objektā ieradās, tā teikt, pretinieku puses eksperti. Piemēram, viņus interesēja īpaši lielo antenu pārnešanas mehānismu zobratu nodiluma vieta un pakāpe. Pēc tā mēģināja noteikt, kādā virzienā parabolas bija visbiežāk novirzītas. Tiesa gan, novecojusi informācija, tomēr lietderīga tāpat. J

Kopš 1994. gada pavasara Latvijas Zinātņu akadēmijas entuziastu grupa uzsāka darbu pie „Saturna”, proti, RT-32 lielākā antenu kompleksa atjaunošanas. Tas arī bija vienīgais komplekss, kura parabolu iepriekšējie īpašnieki nepaņēma līdzi. Tika nodibināts Ventspils Starptautiskais radioastronomijas centrs VIRAC (Ventspils International Radio Astronomy Center). 2011. gadā pēc Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas iniciatīvas centra attīstības mērķiem no Eiropas Reģionālās attīstības fonda tika saņemts grants. Projekta IKSA-Centrs ietvaros papildus antenai RT-32 ieplānots rekonstruēt arī RT-16. Vairāk informācijas par centru skatīt šeit http://virac.venta.lv/en/ un http://www.evlbi.org/. 2015. gada jūnijā tika pabeigti RT-32 spoguļa rekonstrukcijas darbi un parabola atkal tika pacelta balsta tornī.

Tas, ka nu jau bijušās Padomju Savienības kosmosa izlūkdienesta armijas daļa tika izvesta no Latvijas Republikas, vēl nebūt nenozīmēja tās misijas beigas – viss turpinās! Piemēram, jau 2008. gadā internetā varēja lasīt:

“…netālu no Igaunijas robežas, uz rietumiem no Pleskavas un uz ziemeļiem no šosejas A-212, var redzēt Krievijas slepeno militāro objektu. Pēc laikraksta „The Economist” ziņām tur atrodas „…satelīta šķīvis, kura diametrs ir vismaz 66 pēdas. Netālu no tās vēl 5 mazāki. Tā pati vieta vēl pirms 6 gadiem bija pilnīgi tukša.” (http://english.pravda.ru/world/europe/07-04-2008/104809-russian_military_base_estonia-0/).

* T. D. Hall, G. F. Duff, L. J. Maciel. The Space Mission at Kwajalein, Lincoln Laboratory Journal N, vol 19, No 2, 2012, p 50)

** Оļegs Krivopalovs. Записки Советского офицера: На рубеже эпох, 2011, 360. lpp.

Orģinālraksts

Fotogrāfiju avoti:

Attēls 1. Lielākā antenu kompleksa „Saturn”, apakšējais pilons bija 25 m augsts, spoguļa diametrs 32 m, kustīgās daļas masa 600 tonnas.

Attēls 2. Viens no Irbenes pretraķešu izlūkošanas centra darbiem bija ASV kosmosa stacijas „Skylab” un tā virszemes vadības centra savstarpējo sakaru izlūkošana.

Attēls 3. Elektroenerģijas pārvades sistēma antenas RT-32 horizontālās kustības nolūkiem. Foto: Valērijs Bezrukovs, VIRAC

Attēls 4. Jaudīga 60 kW elektromotoru sistēma, lai panāktu antenas RT-32 ātru kustību. Foto: Valērijs Bezrukovs, VIRAC

Attēls 5. Divi vīri uz reflektora pamatnes sniedz ilustratīvu informāciju par antenas apmēriem.