Venēra

Venēra

  • Slide title

    Write your caption here
    Button
  • Slide title

    Write your caption here
    Button
  • Slide title

    Write your caption here
    Button
  • Slide title

    Write your caption here
    Button
  • Slide title

    Write your caption here
    Button
  • Slide title

    Write your caption here
    Button

Venēra ir otrā planēta, skatoties no Saules. Tās diametrs ir aptuveni 12 000 kilometru, kas nozīmē, ka Venera ir tikai nedaudz mazāka kā Zeme.


Venera Zemes debesīs ir redzama ar neapbruņotu aci. Tā reizēm redzama no rītiem pirms Saules ausmas austrumos, bet reizēm vakaros pēc Saules rieta – rietumos. Tas ir spožākais dabīgais kosmiskais objekts aiz Mēness. Venera atrodama daudzu tautu mitoloģijā, tai skaitā arī latviešu tautas daiļradē kā Auseklītis un Rieteklītis jeb Rīta Zvaigzne un Vakara Zvaigzne.


Skatoties uz Venēru ar teleskopiem, kas uztver redzamo gaismu, tāpat kā Merkura gadījumā, var redzēt fāzes. Lai arī Venera ir salīdzinoši liela un atrodas tuvāk Zemei, virsmas objektus teleskopos nav iespējams saskatīt, jo Veneru klāj ļoti blīva un bieza atmosfēra.


Veneras orbīta ap Sauli ir gandrīz perfekts aplis. Vidējais attālums ir 108 miljoni kilometru. Viens gads uz Veneras ilgst 225 Zemes dienas. Venera ap savu asi griežas lēnām un pretējā virzienā nekā lielākā daļa no pārējām Saules sistēmas planētām. Viena rotācija aizņem 243 Zemes dienas. Tas gan nenozīmē, ka dienas-nakts cikls ir 243 dienas garš. Viena diennakts jeb periods no viena saullēkta līdz nākamajam uz Veneras ilgst 117 Zemes dienas.


Venerai tiek izšķirts dzelzs kodols. To ieskauj biezs izkusušu iežu slānis jeb mantija. Ārējais slānis ir garoza. Uz Veneras virsmas ir gan kalni, gan ielejas, kā arī ļoti daudz vulkānu. 11 km augstais Maksvela kalns ir augstākā virsotne uz Veneras.


Arī uz Veneras ir atrodami krāteri, bet, pateicoties blīvajai atmosfērai, virsmu spēj sasniegt tikai ļoti lieli objekti, tādēļ uz šīs planētas nav atrodami krāteri, kuru diametrs ir mazāks par 1,5 līdz 2 km.


Tā kā Venera ir nosaukta par godu seno romiešu skaistuma dievietei, tad lielākā daļa virsmas obejektu uz šīs planētas tiek dēvēti slavenu Zemes sieviešu un dievību vārdos.


Veneras atmosfēra, kas pārsvarā sastāv no oglekļa dioksīda, ilgu laiku apgrūtināja šīs planētas izpēti. Līdz 20.gs. vidum valdīja uzskats, ka uz Veneras apstākļi līdzinās tiem, kādi uz Zemes valdījuši dinozauru laikmetā – ir silts un mitrs klimats. Pamatojoties uz šiem atzinumiem, tika radīti pat vairāki zinātniskās fantastikas darbi, kuros, nokļūstot uz Veneras, cilvēki uz tās atklāja aizvēsturiskajiem radījumiem līdzīgu dzīvību.


Papildus ogļskābajai gāzei, Veneras atmosfērā ir ļoti augsta sērskābes koncentrācija. Tās pilieni veido mākoņus. Uz Veneras reizēm plosās arī negaisi, ir novērojams zibens un līst sērskābes lietus.


Ja cilvēks atrastos uz Veneras virsmas, viņš izjustu aptuveni 92 reizes lielāku atmosfēras spiedienu nekā uz Zemes.

Veneras blīvā atmosfēra ļoti efektīvi uzkrāj Saules siltumu, uz Veneras valda ellišķīgs karstums. Virsmas temperatūra ir aptuveni 460oC.

Jau pieminētais sērskābes lietus iztvaiko, nemaz nesasniedzot planētas virsmu. Temperatūra samazinās augstākos atmosfēras slāņos. Piemēram, aptuveni 100 km augstumā temperatūra ir aptuveni tāda pati kā uz Zemes virsmas.

Pamatojoties uz augstāk minētajiem faktiem par atmosfēras sastāvu, mūsdienās tiek pieņemts, ka Venēra nav piemērota mums pazīstamām dzīvības formām.


Venera ir pētīta, izmantojot teleskopus un radarus uz Zemes. Tā kā planēta atrodas starp Zemi un Sauli, reizēm iespējams novērot tranzītu, kad Venera šķērso Saules disku. Šis fenomens ir saskatāms pat ar neapbruņotu aci, izmantojot īpašus filtrus. Veneras tranzīti atkārtojas ik pēc aptuveni 120 gadiem. Tad ir novērojami divi tranzīti, starp kuriem ir 8 gadu pārtraukums. Nākamais tranzītu pāris gaidāms 2117.gada decembrī un 2125.gada decembrī.


Venēru izprast ir palīdzējušas daudzas kosmiskās misijas. Uz tās virsmas ir nolaidušies vairāki automatizētie aparāti, bet, ņemot vērā skarbos apstākļus, kas valda uz planētas, to darba mūžs ir bijis ļoti īss. Daudz vairāk informācijas tiek iegūts ar kosmiskajiem aparātiem, kas ir palidojuši garām Venerai vai arī riņķojuši orbītā ap to. Viena no ražīgākajām misijām bija Eiropas Kosmosa aģentūras zonde Venus Express, kas darbojās no 2006. līdz 2014.gadam.


Share by: