Saule, kas tiek dēvēta par dzelteno punduri, ir mierīga zvaigzne. Tās kodolā tiek ražota enerģija, kas pēc daudziem tūkstošiem gadu sasniedz fotosfēru, no kuras tiek izstarota redzamā gaisma, infrasarkanais starojums un ultravioletais starojums.

Reizēm uz Saules var novērot dažādas aktivitātes izpausmes – Saules plankumus, protuberances, Saules uzliesmojumus, koronālos masu izvirdumus u.c. Šo notikumu “diriģents” ir Saules magnētiskais lauks, kas ir spēcīgākais šāda tipa lauks Saules sistēmā.

Lai arī pagaidām nav izdevies rast viennozīmīgu atbildi uz jautājumu, kā veidojas Saules magnētiskais lauks, tiek uzskatīts, ka to rada un ietekmē vismaz trīs procesi. Pirmkārt, lādētās daļiņas, no kurām sastāv Saule, temperatūras ietekmē pārvietojas. Tieši tāpat kustās lādētās daļiņas, kuras tiek pūstas prom no Saules, jeb Saules vējš. Treškārt jāņem vērā, ka plazma jeb lādētās daļiņas dažādos dziļumos un dažādās vietās uz Saules rotē ar atšķirīgu ātrumu. Piemēram, griešanās ap savu asi lēnāk notiek polos, bet ātrāk ekvatorā. Visi šie apstākļi mijiedarbojas un palīdz radīt ļoti spēcīgu un sarežģītu magnētisko lauku.

Viens no pirmajiem zinātniekiem, kas vēroja Sauli un pamanīja plankumus bija Galileo Galilejs. 1849.gadā Cīrihes observatorijā tika uzsākti regulāri Saules novērojumi un plankumu reģistrācija. Ilgākā laika periodā tika pamanīta interesanta sakarība, ka plankumu skaits palielinās un samazinās aptuveni 11 gadu cikla ietvaros. Tā kā mūsdienās ir zināms, ka plankumu veidošanos nosaka magnētiskais lauks, tad var teikt, ka tā stiprums un aktivitāte mainās cikliski.

Saules aktivitātes ciklam izšķir maksimumu, kad ir daudz plankumu, un palielinās gan uzliesmojumu, gan izvirdumu skaits. Tas parasti ilgst vairākus gadus. Pēc tam aktivitāte norimst un iestājas minimums, kam raksturīgs ļoti niecīgs plankumu un dažādu aktivitātes izpausmju skaits.

Saules plankumi ir apgabali, kuros magnētiskais lauks ir visspēcīgākais. Magnētiskais lauks palēnina gāzu kustību konvektīvajā zonā, līdz ar to no Saules dzīlēm nākusī enerģija tiek atdota, bet atdzisusī gāze nespēj tik ātri nogrimt atpakaļ. Tādēļ uz Saules virsmas plankumi izskatās tumšāki nekā pārējā virsma. Tie vienkārši ir par dažiem tūkstošiem grādu aukstāki nekā fotosfēras slānis.



Plankumu izmēri ir atšķirīgi un tie ir sakārtoti grupās, kas pārsvarā veidojas divās joslās virs un zem Saules ekvatora. Beidzoties cikla minimumam, plankumi veidojas tālāk no ekvatora, bet, tuvojoties cikla maksimumam, plankumi parādās arvien tuvāk un tuvāk ekvatoram.

Virs plankuma, kas atrodas fotosfērā, stiepjas magnētiskā lauka līnijas, gar kurām plūst plazma jeb lādētās daļiņas. Jo ilgāk pastāv plankums, jo sarežģītāk tiek savērptas magnētiskā lauka līnijas. Dažkārt tās “atšķetinās”. Šos notikumus novēro kā uzliesmojumus uz Saules. Tie ir salīdzinoši īslaicīgi, bet to laikā izdalās milzīgs daudzums enerģijas un augstas enerģijas daļiņas, kas sasniedz Zemi dažu desmitu minūšu laikā.