Saules sistēma – veidošanās, uzbūve, atrašanās vieta galaktikā

Pirms aptuveni 4,6 miljardiem gadu Piena Ceļa galaktikā kādā milzīgā gāzu un putekļu mākonī uzsprāga masīva zvaigzne. Tās kodolā bija radušies dažādi ķīmiskie elementi, kas strauji izplatījās un sajaucās ar apkārt esošajiem ūdeņraža mākoņiem. Sprādziena triecienvilnis saspieda kādu šī milzīgā mākoņa apgabalu, izveidojot tajā īpaši blīvus gāzu sakopojumus.

Saspiestie un līdz ar to blīvākiem apgabali, pateicoties savam gravitācijas spēkam, sāka vilkt savā virzienā apkārtējo gāzi un putekļus, audzējot savu masu. Jo vairāk matērijas izdevās notvert gravitācijas spēka ietekmes zonā, jo vairāk tika saspiesti un kļuva mazāki šie putekļu sakopojumi, kas arvien ātrāk un ātrāk griezās ap savu asi. Pēc kāda laika rotācija jau bija tik ātra, ka centrā esošā gāze izveidoja sfēru, bet atlikušais materiāls – putekļu un gāzu disku, kas turpināja vilkt sev klāt visu, ko vien varēja aizsniegt.

Tā radās zvaigžņu aizmetņi. Nelielās, rotējošās sfēras turpināja pievilkt gāzi un putekļus no diska, audzējot masu un kļūstot arvien masīvākas. Gravitācijas spēks, kas visizteiktāk darbojās tieši topošo zvaigžņu centrā, vilka daļiņas arvien tuvāk un tuvāk. Veidojuma centrālajos apgabalos blīvums palielinājās un, vielai saspiežoties, pieauga arī tās temperatūra.

Tai pašā laikā arī diskā sāka veidoties blīvāki gāzu un putekļu apgabali, kas atradās dažādos attālumos no zvaigznes aizmetņa. Drīz vien diskā, lēni griezdamies ap savu asi, riņķoja dažāda izmēra oļi, vēl pēc brīža tie jau bija paprāvi bluķi, kas savstarpēji pievilkās un apvienojās, galarezultātā izveidojot apaļas cieto iežu lodes. Diskā vienlaikus atradās visdažādāko izmēru objekti. Daži no tiem bija jau tik masīvi, ka spēja piesaistīt un noturēt arī daudz vieglākās gāzu molekulas.

Kādā brīdī zvaigznes – tās, ko pēc daudziem miljardiem gadu mēs nosauksim par Sauli – aizmetņa centrā tika sasniegta tāda temperatūra un spiediens, kāda nepieciešama, lai aizsāktos kodolsintēzes reakcijas, kad, ūdeņraža atomiem apvienojoties, veidojas hēlijs. Ar šo brīdi var uzskatīt, ka ir piedzimusi zvaigzne. Viens pēc otra aizdegās arī pārējie jaunie spīdekļi, kuru piedzimšanas brīdī sāka pūst spēcīgi zvaigznes vēji, kas lēnām dzina prom diskos esošo gāzi un putekļus. Tā radās Saule un tās māsas – zvaigznes, kuru ķīmiskais sastāvs ir ļoti līdzīgs.

Saules tuvumā resursu kļuva arvien mazāk un mazāk, tur esošie mazākie objekti pārstāja audzēt savu masu. Tie kļuva par cietajām planētām. Tālākajiem bija atvēlēts ilgāks laiks, lai savāktu vairāk materiāla, izveidojot milzu planētas.

Visticamāk ka Saules sistēmas pirmsākumos planētu aizmetņu bija krietni vairāk. To orbītas bija nestabilas un nereti tie sadūrās viens ar otru. Daļa no planētu aizmetņiem tika iznīcināti. Šobrīd zināms, ka Saules sistēmā ietilpst Saule, astoņas planētas, no kurām četras ir Zemes tipa planētas ar cietu virsmu, un četras ir milzu jeb gāzu planētas, kā arī milzīgs daudzums sīkāku objektu – asteroīdu, pundurplanētu un komētu. Daļai no planētām ir dabīgie pavadoņi.

Saule un tās māsas veidoja vaļējo zvaigžņu kopu, kur zvaigznes atradās izklaidus. Gravitācija nespēja noturēt tās kopā. Saule un citas šīs kopas zvaigznes pamazām attālinājās viena no otras, aizklīstot kur nu kurā milzīgajos Piena Ceļa galaktikas plašumos.

Saules sistēma šobrīd atrodas aptuveni 25 000 gaismas gadu attālumā no galaktikas centra tā dēvētajā Oriona atzarā. Saule kopā ar planētām riņķo ap Galaktikas centru. Viens apriņķojums ilgst aptuveni 220 miljonus Zemes gadu.