Kallisto

Kallisto

Kallisto ir otrs lielākais Jupitera pavadonis un trešais lielākais no visiem zināmajiem Saules sistēmas pavadoņiem. To pārspēj tikai Jupitera pavadonis Ganimēds un Saturna pavadonis Titāns. Kallisto diametrs ir aptuveni 4800 km.

Kallisto orbīta atrodas 1,9 miljons km attālumā no Jupitera, ārpus tā radiācijas joslām.



Tas nozīmē ne tikai to, ka uz pavadoņa virsmas ir daudz mazāks starojums nekā uz pārējo Galileja pavadoņu virsmas, bet arī to, ka Kallisto būtiski neietekmē paisuma spēki, kas uzsilda pārējo lielo pavadoņu dzīles.


Kallisto ap Jupiteru apriņķo reizi 16,7 dienās.

Tāpat kā pārējie Galileja pavadoņi arī Kallisto ir pavērsts ar vienu un to pašu pusi pret Jupiteru.

Šī pavadoņa virsma ir klāta ar neskaitāmiem krāteriem. Uz tā jau sen nenotiek nekāda ģeoloģiskā aktivitāte, tādēļ Kallisto virsmu uzskata par vienu no senākajām Saules sistēmā. Valhala ir lielākais sadursmes reģions uz Kallisto. Tā diametrs ir 3800 km. Otrs lielākais sadursmes reģions ir Asgarda (1600 km). Sadursmes reģioniem raksturīgs centrālais apgabals, kuru ieskauj daudzu gredzeniem līdzīgu veidojumu sistēma.


Krāteri un ar tiem saistītie veidojumi, ir praktiski viss, kas atrodams uz Kallisto virsmas. Tur nav nedz kalnu, nedz vulkānu, nedz arī ar citiem uz paša pavadoņa notikušajiem ģeoloģiskajiem procesiem saistītu veidojumu.


Kallisto ir arī vistumšākais no visiem Galileja pavadoņiem. Tas atstaro aptuveni 20% no gaismas, kas krīt uz pavadoņa virsmu.


Kallisto ir vismazākais blīvums no visiem Galileja pavadoņiem. Tā centrālo daļu veido ledus un cieto iežu maisījums, virs kura, iespējams, ir 50 līdz 200 km biezs šķidra ūdens slānis, kuru savukārt pārklāj līdz pat 200 km bieza ledus garoza. Visticamāk, ka Kallisto kodols ir aptuveni 600 km liels un veidots no silikātu iežiem.


Arī šim pavadonim ir sava, pavisam niecīga atmosfēra. Tā ir veidota no oglekļa dioksīda. Atmosfēra nemitīgi atjaunojas, kūstot oglekļa dioksīda ledum, kas sastopams Kallisto garozā.

 

Kallisto tika atklāts kopā ar pārējiem Galileja pavadoņiem 1610.gada janvārī. Sākotnēji to dēvēja par IV. Jupitera pavadoni, bet 1800.gados tika piešķirts vārds Kallisto, kas attēlo vienu no sengrieķu dieva Zeva (romiešu Jupiters) savaldzinātajām jaunavām.

2003.gadā NASA veica konceptuālu pētījumu, lai iezīmētu iespējamo ārējo planētu izpēti, turp sūtot cilvēkus. Tolaik tika atzīts, ka Kallisto ir vispiemērotākais objekts, kur būvēt šādu bāzi, kas kalpotu kā starpstacija tālākiem lidojumiem. Uz Kallisto virsmas cilvēks saņemtu vismazāko starojuma devu (0,1 mSv), kā arī tas ir ģeoloģiski stabils objekts.

Share by: