Jo

No visiem Galileja atklātajiem pavadoņiem Jo, kura diematrs ir 3643 km, riņķo vistuvāk Jupiteram, aptuveni 422 000 km attālumā. Jo ir tikai nedaudz lielāks kā Zemes pavadonis Mēness.

Jo, tāpat kā pārējo Galileja pavadoņu, orbītas periods ir sinhrons ar rotācijas periodu, tādēļ viena pavadoņa puse visu laiku ir vērsta pret planētu. Tā orbīta ir izteikti elipsveida, jo lielākie pavadoņi Eiropa un Ganimēds ietekmē Jo attālumu no Jupitera.

Jo atrodas 2:1 rezonansē ar Eiropu un 4:1 rezonansē ar Ganimēdu. Tas nozīmē, ka Jo ap Jupiteru apriņķo divas reizes, kamēr Eiropa veic vienu orbītu, bet Ganimēda gadījumā Jo paspēj veikt 4 orbītas, kamēr Ganimēds ap Jupiteru apriņķo vienu reizi. Vienu orbītu ap Jupiteru Jo veic 42,5 stundu laikā. Uz pavadoni darbojas ļoti spēcīgi paisuma spēki, kuru izraisītās Jo virsmas svārstības sastāda pat 100 metrus.

Pastāvīgā paisuma spēku ietekmē Jo dzīlēs valda liels karstums. Tādēļ lielākā daļa garozas iežu, kas atrodas aptuveni 50 km dziļumā zem virsmas, atrodas izkusušā stāvoklī un veido aptuveni 50 km biezu magmas okeānu. Jo ir vulkāniski visaktīvākais debesu ķermenis Saules sistēmā, kur vulkānu izvirdumos izmestie gāzu mākoņi sastopami pat 500 km augstumā. Uz Jo ir vairāk kā 400 aktīvi vulkāni.

Pastāvīgie izvirdumi nemitīgi atjauno pavadoņa virsmu, tādēļ uz tā nav sastopami sadursmju rezultātā izveidojušies krāteri.

Virsmas temperatūra uz Jo ir aptuveni -160 grādi pēc Celsija. Daļa no izvirdumos izmestajām gāzēm sasalst un sarmas veidā pārklāj pavadoņa virsmu, iekrāsojot to baltu vai pelēku. Dzeltenīgo toni Jo virsmai piešķir tīra sēra izgulsnējumi. Intensīvā starojuma ietekmes rezultātā sērs kļūst sarkanbrūns, kas novērojams polārajos apgabalos.

Jo galvenokārt sastāv no silikātu iežiem. Pavadoņa kodolā visticamāk atrodas izkusis dzelzs kodols. Iespējams, ka laikā, kad veidojās Jupiters, planēta izstaroja lielu karstumu. Tādēļ uz Jo, atšķirībā no pārējiem trim Galileja pavadoņiem, praktiski nav ūdens.

Vulkānu izvirdumos tiek izmests liels apjoms sēra dikosīda gāzes, kas ir Jo retinātās atmosfēras galvenā sastāvdaļa. Jupiteram rotējot ap savu asi, līdzi griežas arī tā magnētiskais lauks, katru sekundi atraujot no Jo atmosfēras aptuveni 1000 kg materiāla, kas tiek jonizēts un veido intensīva starojuma mākoni ap Jo orbītu. Daļa no lādētajām daļiņām gar Jupitera magnētiskā lauka līnijām nokļūst milzu planētas atmosfērā un piedalās polārblāzmu veidošanā.

Šī pavadoņa atklājēja gods pieder Galileo Galilejam, kurš 1610.gada janvāra sākumā pirmo reizi novēroja Jupiteru un tā lielākos pavadoņus. Sākotnēji pavadonim nebija sava vārda. Vairākus gadsimtus tika izmantota Galileja ieviestā numerācija, kur Jo bija I pavadonis. Tikai 1800.gados pavadoņiem tika piešķirti sengrieķu un seno romiešu mitoloģijā sastopamie vārdi, kas saistīti ar Jupiteru jeb Zevu. Savukārt virsmas objektiem, kas atrodas uz Jo, piešķirtie nosaukumi ir saistīti ar vulkānu, uguns, Saules un zibens dievībām dažādu tautu mītos, kā arī ar Dantes “Dievišķās komēdijas” daļu “Elle”.