Eiropa

Eiropa ir mazākais no Jupitera Galileja pavadoņiem. Tās diametrs ir 3120 km. Eiropas orbīta atrodas aptuveni 671 000 km attālumā no Jupitera. Tā kā Eiropas orbītas un rotācijas periodi ir sinhroni, tad pavadoņa viena puse ir pastāvīgi pavērsta pret milzu planētu. Vienu orbītu ap Jupiteru Eiropa veic 3,5 dienu laikā.

Eiropas orbīta ir nedaudz izstiepta un attālums līdz Jupiteram mainās. Tādēļ paisuma spēki deformē pavadoņa virsmu, radot plaisas ledus garozā, kā arī, iespējams, izraisot vulkāniskos vai hidrotermālos procesus Eiropas okeāna dzīlēs līdzīgi kā Jo gadījumā.

Tiek uzskatīts,ka Eiropai ir dzelzs kodols, kuru ieskauj cieto iežu mantija, virs kuras visticamāk atrodas vairāk nekā 100 km biezs sālsūdens okeāns, kuru savukārt klāj 10 līdz 30 km bieza ledus garoza. Garozu izvago tumšas līnijas, gaišāki un tumšāki apaļi vai elipsveida veidojumi, kas liecina par dažādiem ar zemledus okeānu saistītiem procesiem. Krāteru uz Eiropas ir maz.

Tā kā Eiropas virsma ir ļoti gluda, tiek pieņemts, ka ūdens šad tad izlaužas līdz virsmai un tur sasalst, atjaunojot ledus garozu.

Pētījumos, kuri veikti ar Habla teleskopu, izdevies noskaidrot, ka uz Eiropas varētu būt novērojami ūdens tvaika izvirdumi jeb geizeri. Tas nozīmē, ka šis Jupitera pavadonis ir ģeoloģiski aktīvs arī mūsdienās.

Viens no pierādījumiem, kas liecina par labu plašam zemledus okeānam, ir Jupitera magnētiskā lauka deformācijas Eiropas tuvumā. Tas nozīmē, ka uz Eiropas atrodas strāvu vadošs šķidrums, kas, ņemot vērā pavadoņa sastāvu, visticamāk ir sālsūdens. Okeāns rada nelielu magnētisko lauku, kas aptver Eiropu un mijiedarbojas ar Jupitera magnētisko lauku.

Ņemot vērā visus šos faktorus – sālsūdens okeānu, iespējamo termālo aktivitāti okeāna dzīlēs un ķīmiskos elementus, kas varētu būt sastopami zemledus okeānā, Eiropa šķiet ļoti daudzsološs mērķis Saules sistēmā, kur varētu meklēt mums pazīstamas dzīvības formas, visticamāk, mikroskopiskas.

Ja iespējamajā okeānā varētu valdīt mikroskopiskām dzīvības formām pieņemami apstākļi, tad uz virsmas tie ir skarbi. Uz Eiropas temperatūra svārstās no -160 ekvatorā līdz -220 (grādiem pēc Celsija) polārajos apgabalos. Ledus garoza šādos apstākļos ir cieta kā akmens. Ja cilvēki kādreiz nolemtu doties uz Eiropu, viņiem nāktos cīnīties ne tikai ar stindzinošo aukstumu, bet arī ar augsto radiācijas līmeni, kura avots ir Jupitera radiācijas joslas. Cilvēks, atrodoties uz Eiropas virsmas, dienas laikā saņemtu nāvējošu starojuma devu. Drošākā vieta apmetnes veidošanai būtu vairāku metru dziļumā zem virsmas.



Eiropa, līdzīgi kā pārējie Galileja pavadoņi, tika atklāta 1610.gada janvārī. Sākotnēji tā tika numurēta kā II. pavadonis, bet jau vēlāk to nodēvēja par Eiropu.