Trešā planēta no Saules ir Zeme. Tā ir lielākā no Zemes tipa planētām Saules sistēmā. Mūsu planētas diametrs ir aptuveni 12 700 km. Zemes tipa planētas ir noslāņojušies objekti, kuru kodolu pamatā veido dzelzs un tā savienojumi, bet ārējos slāņus dažādi silikāti. Atmosfēras slānis ir salīdzinoši plāns.

Visticamāk tādēļ, ka cilvēki, kas pētīja apkārtējo pasauli, paši atradās uz Zemes, senatnē uztvēra to kā īpašu objektu. Zeme ir vienīgā planēta, kuras nosaukums nav radies no sengrieķu vai seno romiešu mitoloģijas.

Zeme ir noslāņojies objekts, kuram izšķir kodolu, mantijas daļu un garozu. Zemes kodolā ir nogrimuši smagākie elementi, piemēram, dzelzs, bet garozu veido vieglākie ieži, piemēram, silikāti.

Pateicoties dažāda blīvuma slāņiem Zemes dzīlēs, kas rotē ar atšķirīgu ātrumu, Zemei ir izveidojies magnētiskais lauks. Tas aizsargā Zemi, atvairot no Saules izsviestās daļiņas un novirzot Saules vēju.

Atšķirībā no citām cietajām planētām, Zemes garoza nav viendabīga, bet ir veidota no plātnēm, kas peld mantijas izkusušajos iežos. Plātņu saskarsmes zonas ir tās, kur atrodas daudz aktīvu vulkānu un kur biežāk notiek zemestrīces.

Zemi ieskauj blīva atmosfēra, kas pamatā sastāv no slāpekļa (78%) un skābekļa (21%) ar pavisam niecīgu citu gāzu piejaukumu. Atmosfērai izšķir vairākus slāņus – troposfēru, stratosfēru, mezosfēru un termosfēru. Troposfērā un stratosfērā ir sakoncentrēta lielākā atmosfēras masa un šie slāņi ir blīvāki nekā augšējie.

Atmosfēra un tās slāņos notiekošie procesi efektīvi sargā Zemi un tās iedzīvotājus no visdažādākajiem “iebrucējiem” no kosmosa – gan asteroīdiem, gan kaitīgā kosmiskā starojuma.

Gan Zemes attālums no Saules, kas ir aptuveni 150 miljoni kilometru, gan vairāki citi parametri nodrošina šķidra ūdens esamību uz mūsu planētas. Tas savukārt tiek uzskatīts par vienu no pamatnosacījumiem, lai pastāvētu mums pazīstamās dzvības formas. Zeme pagaidām ir vienīgais objekts Saules sistēmā un arī citur Visumā, kur mēs zinām, ka eksistē dzīvība.

Aptuveni 70% Zemes virsmas klāj ūdens, kurš pamatā sakoncentrējies okeānos. Uz Zemes ir sastopams gan sālsūdens, gan saldūdens, gan šķidrā, gan cietā un pat gāzveida stāvoklī atmosfērā. Mūsu planēta ir vienīgais zināmais kosmiskais objekts, uz kura ūdens pastāv vienlaicīgi visos trijos agregātstāvokļos. Ūdens ne tikai nodrošina dzīvībai svarīgo procesu norisi, bet arī kalpo kā termoregulātors. Ūdens un tā spēja pāriet starp dažādiem agregātstāvokļiem ir viens no ietekmīgākajiem eroziju izraisošajiem spēkiem.

Zemes virsma ir salīdzinoši jauna. Pateicoties plātņu kustībai un pastāvīgai erozijai, virsma atjaunojas, iznīcinot pagātnes notikumu lieciniekus – krāterus.

Gadalaiki, kuri ir vērojami uz Zemes, ir slīpi novietotās planētas rotācijas ass rezultāts. Zemes ass, attiecībā pret ekliptikas plakni, ir vērsta aptuveni 23,4 grādu slīpumā. Tas nozīmē, ka kādā orbītas daļā labāk apgaismota ir ziemeļu puslode, bet, planētai nonākot pretējā orbītas punktā, dienvidu puslode. Lai arī Zemes attālums no Saules nedaudz mainās vienas orbītas ietvaros, tas nenosaka gadalaiku esamību, bet nedaudz ietekmē temperatūru. Piemēram, ziemeļu puslode vistuvāk Saulei atrodas ap 4.janvāri, bet vistālāk ap 4.jūliju. Tas padara ziemeļu puslodes ziemas nedaudz maigākas un vasaras vēsākas nekā dienvidu puslodē.

Viens apriņķojums ap Sauli ilgst aptuveni 356 dienas, bet dienas garums uz Zemes ir aptuveni 24 stundas.

Zemei ir tikai viens dabīgais pavadonis – Mēness, kas atrodas aptuveni 380 000 km attālumā no mūsu planētas. Tomēr nevar teikt, ka Zemes tuvumā trūktu objektu. Tuvākās un tālākās orbītās ap mūsu planētu riņķo dažādi mākslīgie pavadoņi, bet reizēm bīstami tuvu garām pabrāžas Zemei tuvie asteroīdi.