Urāns

Urāns ir trešā lielākā un septītā tālākā planēta no Saules. Tā ir pirmā, kuru atklāja ar teleskopa palīdzību. To 1871.gada 31.martā pamanīja angļu astronoms Viljams Heršels, kura atklājumu palīdzēja apstiprināt vācu astronoma Johana Bodes novērojumi. Tieši Bode ierosināja jaunatklātajai planētai piešķirt sengrieķu mitoloģijā minētā debesu dieva Urāna vārdu.

Tiek uzskatīts, ka Urāns ir veidojies pirms aptuveni 4,5 miljardiem gadu no gāzu un putekļu miglāja, kurā piedzima Saule. Milzu planēta izveidojās tuvāk Saulei un laika gaitā tās orbīta ir attālinājusies.

Urāns ir auksta un vējaina planēta, kuras diametrs ir aptuveni 51 000 km. Tas atrodas aptuveni 2,9 miljards km jeb 19,8 astronomisko vienību attālumā no Saules, kuras gaisma Urānu sasniedz 2 stundu un 40 minūšu laikā. Viena diena uz Urāna ilgst 17 Zemes stundas, bet viens gads – 84 Zemes gadi. Urāns tāpat kā Venēra ir planēta, kura ap savu asi griežas pretējā virzienā nekā pārējās planētas.

Urāns ir vienīgā planēta Saules sistēmā, kuras rotācijas ass slīpums ir aptuveni 98 grādi, kas būtiski atšķiras no citām planētām, kuru ass slīpums ir mazāks par 30 grādiem. Iespējams, ka Saules sistēmas pirmsākumos ar Urānu ir sadūries Zemes izmēra vai lielāks objekts, “apgāžot” planētu uz sāna.

Šis neparastais novietojums ir iemesls, kādēļ uz Urāna ir novērojami visekstrēmākie gadalaiki Saules sistēmā. Kad viens pols ir pavērsts pret Sauli, otrs ir tīts pilnīgā tumsā. Tā ir 21 gadu ilga un tumša ziemas nakts.

Planētai raksturīgs neparasts, neregulāras formas magnētiskais lauks, kura ass no Urāna rotācijas ass ir nobīdīta par 60 grādiem. Savukārt magnetosfēras centrs, kas parasti atrodas planētas centrā, Urāna gadījumā atrodas ārpus tā – ⅓ no Urāna rādiusa attālumā no centra. Līdz ar to polārblāzmas uz Urāna nesakrīt ar planētas poliem.

Urāna atmosfēra pamatā sastāv no ūdeņraža un hēlija, ar dažādu ledū sasalušu gāzu piejaukumu. Tur ir sastoapams metāna, amonjaka un ūdens ledus. Tieši metāns nodrošina urāna zilgani zaļo toni, jo absorbē Saules redzamās gaismas sarkanās krāsas viļņus, atstarojot atpakaļ pārējo gaismu.

Par Urāna kodolu nav vienprātības. Daļa zinātnieku uzskata, ka tas ir neliels, apaļš cieto iežu sakopojums, kamēr citi aizstāv ideju, ka Urānam nemaz nav cieta kodola, bet centrā atrodams blīvs cieto iežu un ledus maisījums.

 

Pētot Urānu redzamajā gaismā, šķiet, ka planēta ir vienmuļa un neinteresanta – uz tās ir ļoti maz mākoņu. Toties infrasarkano staru diapazonā atklājas Urāna vētrainā daba, kas it īpaši izteikta kļūst, tuvojoties gadalaiku maiņai. Vēji, kuru ātrums var sasniegt pat 900 km stundā, ekvatora apkaimē pūš pretēji virzienam, kādā planēta griežas ap savu asi. Savukār polos tie pūš tajā pašā virzienā, kādā Urāns rotē ap savu asi. Temperatūra Urāna atmosfērā noslīd līdz pat -220 grādiem pēc Celsija.

Urānam ir 27 pavadoņi, kuru nosaukumi atrodami nevis seno grieķu vai romiešu mitoloģijā, bet gan Viljama Šekspīra un Aleksandra Poupa darbos. Papildus pavadoņiem Urānu ieskauj vairāki vāji gredzeni.