Saule, kas tiek dēvēta par dzelteno punduri, ir mierīga zvaigzne. Tās kodolā tiek ražota enerģija, kas pēc daudziem tūkstošiem gadu sasniedz fotosfēru, no kuras tiek izstarota redzamā gaisma, infrasarkanais starojums un ultravioletais starojums.

Reizēm uz Saules var novērot dažādas aktivitātes izpausmes – Saules plankumus, protuberances, Saules uzliesmojumus, koronālos masu izvirdumus u.c. Šo notikumu “diriģents” ir Saules magnētiskais lauks, kas ir spēcīgākais šāda tipa lauks Saules sistēmā.

Lai arī pagaidām nav izdevies rast viennozīmīgu atbildi uz jautājumu, kā veidojas Saules magnētiskais lauks, tiek uzskatīts, ka to rada un ietekmē vismaz trīs procesi. Pirmkārt, lādētās daļiņas, no kurām sastāv Saule, temperatūras ietekmē pārvietojas. Tieši tāpat kustās lādētās daļiņas, kuras tiek pūstas prom no Saules, jeb Saules vējš. Treškārt jāņem vērā, ka plazma jeb lādētās daļiņas dažādos dziļumos un dažādās vietās uz Saules rotē ar atšķirīgu ātrumu. Piemēram, griešanās ap savu asi lēnāk notiek polos, bet ātrāk ekvatorā. Visi šie apstākļi mijiedarbojas un palīdz radīt ļoti spēcīgu un sarežģītu magnētisko lauku.

Viens no pirmajiem zinātniekiem, kas vēroja Sauli un pamanīja plankumus bija Galileo Galilejs. 1849.gadā Cīrihes observatorijā tika uzsākti regulāri Saules novērojumi un plankumu reģistrācija. Ilgākā laika periodā tika pamanīta interesanta sakarība, ka plankumu skaits palielinās un samazinās aptuveni 11 gadu cikla ietvaros. Tā kā mūsdienās ir zināms, ka plankumu veidošanos nosaka magnētiskais lauks, tad var teikt, ka tā stiprums un aktivitāte mainās cikliski.

Saules aktivitātes ciklam izšķir maksimumu, kad ir daudz plankumu, un palielinās gan uzliesmojumu, gan izvirdumu skaits. Tas parasti ilgst vairākus gadus. Pēc tam aktivitāte norimst un iestājas minimums, kam raksturīgs ļoti niecīgs plankumu un dažādu aktivitātes izpausmju skaits.

Saules plankumi ir apgabali, kuros magnētiskais lauks ir visspēcīgākais. Magnētiskais lauks palēnina gāzu kustību konvektīvajā zonā, līdz ar to no Saules dzīlēm nākusī enerģija tiek atdota, bet atdzisusī gāze nespēj tik ātri nogrimt atpakaļ. Tādēļ uz Saules virsmas plankumi izskatās tumšāki nekā pārējā virsma. Tie vienkārši ir par dažiem tūkstošiem grādu aukstāki nekā fotosfēras slānis.

Plankumu izmēri ir atšķirīgi un tie ir sakārtoti grupās, kas pārsvarā veidojas divās joslās virs un zem Saules ekvatora. Beidzoties cikla minimumam, plankumi veidojas tālāk no ekvatora, bet, tuvojoties cikla maksimumam, plankumi parādās arvien tuvāk un tuvāk ekvatoram.

Virs plankuma, kas atrodas fotosfērā, stiepjas magnētiskā lauka līnijas, gar kurām plūst plazma jeb lādētās daļiņas. Jo ilgāk pastāv plankums, jo sarežģītāk tiek savērptas magnētiskā lauka līnijas. Dažkārt tās “atšķetinās”. Šos notikumus novēro kā uzliesmojumus uz Saules. Tie ir salīdzinoši īslaicīgi, bet to laikā izdalās milzīgs daudzums enerģijas un augstas enerģijas daļiņas, kas sasniedz Zemi dažu desmitu minūšu laikā.

Ņemot vērā gaismas izplatīšanās ātrumu, uzliesmojumu uz Zemes var pamanīt pēc 8 minūtēm, kas ļauj prognozēt, kad sagaidāms augstas enerģijas daļiņu trieciens, kas var jonizēt Zemes atmosfēras augstākos slāņus un izraisīt sakaru traucējumus. Tā kā šīs daļiņas uzkarsē Zemes atmosfēras augšējos slāņus, tie izplešas un rada papildus berzi zemāk lidojošajiem satelītiem. Šis efekts var būt tik spēcīgs, ka satelīts laika gaitā zaudē augstumu un nokrīt uz Zemes.

Dažkārt uzliesmojumu pavada arī koronālās masas izvirdums, kad starpplanētu telpā tiek izmesta Saules matērija, kas, ja plankums ir vērsts pret Zemi, var sasniegt mūsu planētu vidēji pēc 48-72 stundām jeb divām vai trim diennaktīm. Izvirdumā izmestās daļiņas mijiedarbojas ar Zemes magnētisko lauku, izraisot t.s. ģeomagnētisko vētru. Tās redzamā izpausme ir polārblāzmas. Papildus skaistajam efektam, ģeomagnētiskās vētras laikā var tikt traucēti radiosakari, vājināts un izkropļots GPS signāls, kā arī radītas elektriskās strāvas Zemes garozā, kuras var pārslogot neaizsargātas elektrolīnijas un radīt dažādus bojājumus, kā arī viecināt metāla pārvadu, piemēram, naftas un gāzes vadu, koroziju.

Lādētās daļiņas ietekmē arī satelītus, izraisot tajos īssavienojumus. Savukārt, ja cilvēks atrastos uz Mēness virsmas, kad to skartu izvirdumā izmestās daļiņas, viņš saņemtu ļoti spēcīgu kaitīgā starojuma devu, kas ir bīstama dzīvībai. Kosmiskās stacijas apkalpei šādas briesmas nedraud, jo tā atrodas Zemes magnētiskajā laukā, kas bīstamās daļiņas novirza, bet šādi notikumi palielina kopējo starojuma daudzumu, kādu cilvēks saņem, atrodoties ilgāku laiku kosmosā.

Papildus uzliesmojumiem un izvirdumiem, kas ir īslaicīgas un enerģētiski iespaidīgas Saules magnētiskā lauka aktivitātes, no Saules vainaga visos virzienos pastāvīgi plūst prom lādētas daļiņas, veidojot tā dēvēto Saules vēju. Vidējais šo daļiņu ātrums ir aptuveni 400 km/s, bet dažkārt tas brāzmās var sasniegt pat 900 km/s. Blīvākie Saules vēja reģioni, sasniedzot Zemi, arī var mijiedarboties ar planētas elektromagnētisko lauku un izraisīt ģeomagnētisko vētru.

Tā kā Saules vējš pūš pastāvīgi, var teikt, ka Saules atmosfēra ieskauj planētas un nes līdzi Saules magnētisko lauku, veidojot aizsarglauku ap visu Saules sistēmu. To dēvē par heliosfēru. Laikā, kad Saules aktivitāte ir mazāka, vājinās arī Saules vējš un tā izpūstais heliosfēras apgabals, ļaujot starpplanētu telpā nokļūt lielākam daudzumam kosmiskā starojuma no tālākiem Visuma apgabaliem.