Saturns ir otra lielākā planēta Saules sistēmā. Tā ir milzu planēta, kas pamatā sastāv no ūdeņraža un hēlija. Saturnam raksturīga sarežģīta un no Zemes pat nelielos teleskopos viegli pamanāma gredzenu sistēma.

Saturns ir tālākā no planētām, kuru Zemes debesīs iespējams ieraudzīt ar neapbruņotu aci. Pirmie pieraksti par to atrodami jau asīriešu dokumentos. Saturns nodēvēts par godu seno romiešu lauksaimniecības dievībai. Saturns ir iemūžināts arī vienas no nedēļas dienu nosaukumiem – “Saturday” (sestdiena).

Saturna orbīta atrodas vidēji 1,4 miljardu kilometru jeb 9 astronomisko vienību attālumā no Saules. Viens gads uz šīs planētas ilgst 29,5 Zemes gadus. Savukārt viena diena ir aptuveni 10,7 Zemes stundas gara. Pateicoties ātrajai rotācijai ap savu asi, Saturns ir saplacināts. Tā rādiuss ekvatorā ir par aptuveni 10% lielāks nekā polos.

Tā kā Saturna rotācijas ass ir novietota 26,73 grādu slīpumā attiecībā pret ekliptikas plakni, uz planētas ir novērojami gadalaiki.

Līdzīgi kā Jupiters, Saturns mūsdienās neatrodas vietā, kurā tas sākotnēji izveidojies pirms aptuveni 4,5 miljardiem gadu. Visticamāk milzu planēta izveidojās tuvāk Saulei un pēc tam pārvietojās.

Gredzenotā planēta pamatā sastāv no ūdeņraža un hēlija. Tās centrā varētu atrasties ciets kodols, kuru ieskauj metāliskā ūdeņraža slānis, kam seko šķidra ūdeņraža slānis. Ārējie slāņi ir veidoti no gāzveida ūdeņraža un hēlija ar nelielu ūdens, metāna, amonjaka un citu gaistošu savienojumu piejaukumu.

Arī Saturnam ir magnētiskais lauks. Tas ir aptuveni 580 reižu spēcīgāks nekā Zemes. Tajā atrodas visa gredzenu sistēma un lielākā daļa pavadoņu. Magnētiskā lauka paātrinātās lādētās daļiņas pa magnētiskā lauka līnijām nokļūst Saturna polārajos apgabalos, kur mijiedarbojas ar tur esošajiem savienojumiem, izraisot spēcīgas polārblāzmas.

Saturna ārējie atmosfēras slāņi veido redzamas joslas, lai gan vājākas nekā Jupitera gadījumā. Mākoņu ķīmiskais sastāvs ir atkarīgs no to augstuma, temperatūras un spiediena. Visaugstākie ir amonjaka mākoņi, nedaudz zemāk izvietoti mākoņi, kuros ir augsta ūdens koncentrācija. Atšķirīgais ķīmiskais sastāvs rada krāsu dažādību. Reizēm Saturna atmosfērā novērojamas vētru sistēmas. Viena no pazīstamākajām, kas atkārtojas aptuveni ik pa 30 Zemes gadiem, ir Lielais Baltais Plankums. Tas uzrodas laikā, kad Saturna ziemeļu puslodē iestājas vasaras saulgrieži. Ja periodiskums saglabājas, tad nākamreiz plankums gaidāms 2020.gadā.

Saturna atmosfērā reģistrēti spēcīgi vēji. To ātrums sasniedz 500 m/s. Lēnāki vēji (~90 m/s) sastopami ziemeļpola apvidū, kur novērots unikāls atmosfēras veidojums – seštūrains virpulis. Sešstūra diametrs pārsniedz 30 000 km. Tā centrā atrodas milzīga, rotējoša vētra. Dienvidpola virpulim, kas ir aptuveni tikpat liels kā planēta Zeme, nav raksturīga sešstūra forma. Tā ir siltākā vieta uz Saturna, ja vien -122oC var uzskatīt par siltu. Vidējā temperatūra uz Saturna ir -185oC.

Par spīti saviem milzīgajiem izmēriem – Saturns ir aptuveni 9,5 reizes lielāks nekā Zeme, tā blīvums ir salīdzinoši neliels (0.687 g/cm3). Saturna blīvums ir mazāks nekā ūdenim, kas nozīmē to, ka tas peldētu pa ūdens virsmu.

Saturnam ir 62 zināmi pavadoņi, no kuriem 53 ir piešķirti nosaukumi. Lielākais no tiem ir Titāns. Saturna gredzenos riņķo desmitiem, iespējams pat simtiem objektu, kuru diametrs svārstās no 40 līdz 500 metriem. Tie netiek uzskatīti par īstiem pavadoņiem, bet gan par gredzenu sastāvdaļu.

Gredzeni ir veidoti no dažāda izmēra ledus un cieto iežu daļiņām, kuru avots ir komētas, asteroīdi, no pavadoņiem izsistas daļiņas un pat gabalos sarauti pavadoņi. Daļiņu izmērs svārstās no pavisam niecīgām, putekļu izmēra daļiņām līdz dažu desmitu vai pat simtu metrus lieliem objektiem. Augstā ūdens ledus koncentrācija (99,9%) gredzeniem piešķir gaišo nokrāsu un nodrošina augsto atstarošanās spēju.

Saturna gredzenu platums ir aptuveni 280 000 km, bet vidējais augstums nepārsniedz dažus desmitus metru. Nereti gredzeni tiek dēvēti par kosmisko žileti, jo ir ļoti plāni. Saturnam riņķojot ap Sauli, reizi 15 gados gredzenu plakne ir pavērsta ar malu pret Zemi. Tobrīd gredzenu sistēma no Zemes praktiski nav novērojama.

Saturna gredzeniem piešķirti nosaukumi alfabēta secībā atkarībā no to atklāšanas brīža. Skatoties no planētas, tie ir C, B un A gredzeni. B un A gredzenus atdala aptuveni 4700 kilometrus platā Kasīnī sprauga. Vistuvāk planētai atrodas D gredzens, bet tas ir ļoti vājš. Nākamais uz ārpusi no A gredzena seko šaurais F gredzens, bet vēl tālāk no planētas atrodas divi vājāki gredzeni – G un E. Jāpiebilst, ka katra gredzena daļiņas ap Saturnu riņķo ar atšķirīgu ātrumu. Bez Kasīnī gredzenos ir vēl citas spraugas, piemēram, Enkes, kurās riņķo nelieli pavadoņi.

Interesanti, ka 1610.gadā gredzeni “apmānīja” Galileo Galileju. Tā kā viņš teleskopā redzēja mazākus objektus abās pusēs planētai, zinātnieks nosprieda, ka tā ir trīs objektu sistēma. Kristiānam Heigensam 1659.gadā ar jau jaudīgāku teleskopu izdevās nosakidrot, ka planētu varētu ieskaut plāns disks. Mūsdienās lielāko zinātnisko pienesumu Saturna izpētē ir nodrošinājis Cassini projekts, kurš noslēgsies 2017.gada septembrī.

Pateicoties savam unikālajam izskatam, Saturns tiek plaši izmantots dažādos zinātniskās fantastikas darbos – literatūrā, kinematogrāfijā un videospēlēs.