Saturna pavadoņi

Ap Saturnu riņķo vismaz 62 dažāda izmēra un sastāva pavadoņi, no kuriem 53 ir piešķirts oficiāls nosaukums. Lielākais no tiem ir Titāns, kurā ietilpts aptuveni 96% no visas masas, kas riņķo ap gredzenoto planētu. Sešpadsmit pavadoņi ir vērsti pret Saturnu visu laiku ar vienu un to pašu pusi. Daļa no pavadoņiem riņķo starp gredzeniem, attīrot spraugas, bet daļa pašos gredzenos, papildinot tos ar daļiņām, kas atdalās no šo pavadoņu virsmas.

Pirmais tika atklāts Titāns tālajā 1655.gadā. Nākamajos 200 gados bija izdevies pamanīt septiņus lielākos Saturna pavadoņus. Līdz 1997.gadam to skaits bija palielinājies līdz 18. Cassini misijas laikā ir izdevies atklāt mazākus un no Zemes nepamanāmus pavadoņus.

Tā kā Titāns un Encelads ir aplūkots atsevišķi, pievērsīsimies citiem interesantākajiem pavadoņiem.

Otrs lielākais Saturna pavadonis ir Reja. Agrāk uzskatīja, ka pavadonis ir noslāņojies – tā centrā atrodas cieto iežu kodols, kuru ieskauj bieza ūdens ledus garoza. Jaunākie pētījumi liecina, ka Reja visticamāk ir viendabīgs, nenoslāņojies objekts, kurš sasāv no 25% cietajiem iežiem un 75% ūdens ledus. Tās virsmu klāj krāteri. Rejas virsmu var sadalīt divos reģionos. Vienu klāj krāteri, kuru diametrs pārsniedz 40 km, bet otrā daļā atrodas mazāki krāteri, kas liecina, ka šī virsma ir jaunāka. Rejai nav vērā ņemama atmosfēra. Toties 2008.gadā tika atklāti niecīgi gredzeni. Pavadonis riņķo aptuveni 527 000 km attālumā no Saturna un vienu orbītu veic 4,5 Zemes dienās. To 1672.gadā atklāja Džovanni Kassīnī.

Japets ir trešais lielākais pavadonis Saturna sistēmā. Līdzīgi kā citiem ledus pavadoņiem, arī Japetam ir cieto iežu kodols, kuru ieskauj bieza ūdens ledus garoza. Nereti to dēvē par Saules sistēmas iņ-jaņ, jo viena daļa pavadoņa virsmas ir tumša kā asfalts, bet otra – gaiša kā sniegs. Pavadoņa ekvatoru apjož vairāk kā 10 km augsta kalnu grēda, kuras dēļ Japets izskatās kā valrieksts. Japets atrodas vairāk kā 3,5 miljonu km attālumā no Saturna. Arī šis pavadonis ir vērsts pret planētu ar vienu un to pašu pusi. Būtu interesanti atrasties uz šī pavadoņa virsmas, jo no tā pavērtos skaists skats uz visu Saturna gredzenu sistēmu. Japetu 1671.gadā atklāja Džovanni Kassīnī.

 

Diona ir otrs blīvākais Saturna pavadonis aiz Titāna. Tā pamatā sastāv no cietajiem iežiem ar nelielu ūdens ledus piejaukumu. Iespējams, ka zem ledus garozas atrodas ūdens ledus okeāns. Pavadoņa orbīta atrodas aptuveni 377 000 km attālumā no Saturna. Uz Dionas virsmas regulāri krīt “sniegs” no E gredzena, kuru savukārt papildina Encelada geizeri. Uz Dionas ir atrodami milzīgi krāteri, kuru diametrs pārsniedz 100 km. Visvairāk krāteru atrodas tajā pusē, kura ir vērsta pretēji Dionas kustībai orbītā. Loģiski šķiet, ka vairāk to vajadzētu būt tieši vadošajā puslodē. Tiek uzskatīts, ka salīdzinoši nesenā pagātnē Dionā ir ietriecies objekts vai vairāki, kurš pavadoni apmetis otrādāk. Diones orbītā atrodas divi nelielu pavadoņi – Diones trojāņi – Polideuks un Helēna. Polideuks seko Dionei, bet Helēna atrodas aptuveni 60 grādu attālumā uz priekšu Diones orbītā. Polideuksa attālums no Diones ir mainīgs.

Tētija ir vēl viens no Saturna ledus pavadoņiem, kas sastāv gandrīz no tīra ūdens ledus. Tētija atstaro lielāko daļu no saņemtā Saules starojuma, līdz ar to virsmas temperatūra ir aptuveni -187oC. Japeta virsmas temperatūra tumšajos reģionos, kur Saules gaisma tiek labi absorbēta, virsmas temperatūra ir daudz augstāka – 145oC. Savukārt uz Encelada apgabalos, kur atrodams tīrs sniegs un ledus, pat pusdienslaikā virsmas temperatūra nepakāpjas augstāk par -198oC. Uz pavadoņa virsmas vairāk nekā 2000 kilometru garumā stiepjas 65 km plata un aptuveni 4 km dziļa plaisa, kas tiek dēvēta par Ithaca Chasma, kura visticamāk veidojusies, jo garoza ir sastigusi pirms dziļākajiem slāņiem. Tiem sasalstot un izplešoties, garoza tika iestiepta un pārplēsta, izveidojot milzīgo plaisu. Otrs ievērojamākais virsmas veidojums uz Tētijas ir Odiseja krāteris aptuveni 400 km diametrā. Iespējams, ka pavadonis nav sašķelts gabalos tādēļ, ka tas sadursmes brīdī joprpjām bija daļēji izkusis. Arī uz Tētijas virsmas “snieg” daļiņas no E gredzena. Tētija savu orbītu dala ar vēl diviem Saturna pavadoņiem – nelielajiem Telesto un Kalipso, kas attiecīgi atrodas 60 grādus uz priekšu un 60 grādus aiz Tētijas. Tos dēvē par Tētijas trojāņiem. Abu pavadoņu diematrs ir aptuveni 30 km.

 

Nedaudz mazāks nekā Encelads ir Mimass, kas tiek dēvēts par Saules sistēmas “nāves zvaigzni”, jo atgādina mākslas filmās “Zvaigžņu kari” redzamo milzīgo kosmosa staciju, ar kuras palīdzību varēja iznīcināt planētas. Šo līdzību nodrošina Heršela krāteris, kura diametrs ir aptuveni 130 km. Mimass ir mazākais un Saturnam vistuvākais no lielajiem pavadoņiem. Tas riņķo aptuveni 186 000 km attālumā un vienu orbītu veic nedaudz vairāk kā 22 stundās. Mimass sastāv no gandrīz tīra ūdens ledus.

Vistumšākais Saturna pavadonis ir Fēbe, kuras diametrs ir nedaudz mazāk kā 220 km. Tiek uzskatīts, ka tas varētu būt savulaik “noķerts” Koipera joslas objekts, par ko liecina arī tā retrogrādā kustība – Fēbe kustas ap Saturnu pretēji virzienam, kādā riņķo lielākā daļa pavadoņu. Arī tās orbīta atrodas ļoti tālu – gandrīz 13 miljons kilometru attālumā no Saturna.

Viens no mazākajiem, bet lielākais no neregulārajiem Saturna pavadoņiem, ir Hiperions. Tas atgādina krāteriem nosētu, aptuveni 300 km lielu kartupeli, kas haotiski virpuļo ap savu asi gandrīz 1,5 miljonu km attālumā no Saturna.

Vairāki neregulāras formas pavadoņi ir tā dēvētie gani, kas nodrošina konkrētu gredzenu ārējo malu saglabāšanu. Piemēram, Prometejs un Pandora rūpējas par F gredzena formu. Šos abus pavadoņus pamanīja Voyager fotografētajos attēlos. Savukārt Pāns riņķo A gredzena Enkes spraugā un nodrošina tās esamību. A gredzena ārējās malas daļiņas “gana” Atlants.