Pallāda

Pallāda ir otrais atklātais asteroīds pēc Cerēras. Saskaņā ar asteroīdu nomenklatūru, Pallādai piešķirts kārtas numurs 2 jeb 2 Pallāda. Tas ir trešais masīvākais objekts asteroīdu joslā. Pallādu 1802.gada 28.martā atklāja vācu astronoms Henrihs Vilhelms Olberss. Līdzīgi kā citi 19.gadsimta sākumā atklātie asteroīdi, arī Pallāda tika pieskaitīta planētām. Interesanti, ka Pallāda atrodama vēl agrākos astronomu pierakstos. 1779.gada 5.aprīlī, veicot komētas C/1779 A1 (Bode) novērojumus, Šarls Mesjē iezīmēja Pallādu kartē, iespējams, domājot, ka tā ir tikai zvaigzne.

Pallāda nosaukta par godu sengrieķu gudrības un kara dievietei Pallādai Atēnai.

Sākotnēji tika izrēķināts, ka jaunatklātā objekta diametrs ir 3380 km. Vēl pavisam nesen (1979.gadā) tika uzskatīts, ka Pallādas diametrs ir 673 km. Mūsdienās tiek pieņemts, ka asteroīda vidējais diametrs ir 512 km. Precīzu Pallādas diametru palīdzēja noskaidrot okultācija 1983.gada 29.maijā, kad asteroīds aizklāja zvaigzni. Šim notikumam sekoja 140 novērotāju, kuru iegūtie dati palīdzēja precizēt gan izmērus, gan formu. Pallāda ir ovālas formas objekts, attiecīgi tā nevar tikt pieskaitīta pundurplanētām.

Pallādas orbitālais periods ir 4,62 gadi, bet viena diena uz tās ilgst 7,8 stundas. Vidējais attālums no Saules ir 2,77 astronomiskās vienības. Pallādai ir izstiepta elipsveida orbīta.

Tas izskaidro, kādēļ asteroīda novērojamais spožums ir ļoti dinamisks. Zemei tuvākajā orbītas punktā tas sasniedz 6,5 zvaigžņlielumu, bet tālākajā 10,7. Pallādu, atšķirībā no Vestas, praktiski nav iespējams saskatīt ar neapbruņotu aci.

Atšķirībā no lielas daļas asteroīdu, Pallādas orbītas slīpums attiecībā pret ekliptikas plakni ir 34,8 grādi. Ir zināmi vairāk kā 10 asteroīdi, kuru atstarotās gaismas spektrs un orbītas līdzinās Pallādai. Tie tiek dēvēti par Pallādas grupu. Iespējams, ka tie ir izsisti no Pallādas agrāku sadursmju rezultātā.

Visticamāk, ka agrākos Saules sistēmas attīstības periodos notikušās sadursmes ir sašķiebušas arī Pallādas rotācijas asi, kuras slīpums ir 84 grādi. Līdz ar to, mainoties gadalaikiem, aptuveni vienu Zemes gadu liela daļa asteroīda virsmas ir pastāvīgi apgaismota, bet daļa slēpjas tumsā. Polārajos reģionos diena un nakts ilgst aptuveni divus Zemes gadus.

Spektroskopiskie novērojumi liecina, ka Pallādas virsmu veido silikāti, kas niecīgos daudzumos satur dzelzi un ūdeni. Plašāk pārstāvētie silikāti uz Pallādas ir piroksēns un olivīns, kas sastopami uz Zemes atrastajos oglekļa hondrīta tipa meteorītos.

Labākie Pallādas attēli līdz šim ir iegūti ar Habla teleskopu un tajos redzamas toņu variācijas. Tā kā šī asteroīda orbīta ir ieslīpa attiecībā pret ekliptikas plakni, uz to ir grūtāk nosūtīt kosmisko aparātu, kas varētu iegūt detalizētākas virsmas fotogrāfijas un apstiprināt, ka Pallāda līdzīgi Vestai, ir no Saules sistēmas pirmsākumiem saglabājies planētu aizmetnis jeb protoplanēta.