Merkurs ir Saules sistēmas mazākā planēta, kas atrodas vistuvāk Saulei. Tas ir tikai nedaudz lielāks nekā Mēness. Izmēros to pārspēj Jupitera pavadonis Ganimēds un Saturna pavadonis Titāns. Merkura diametrs ir aptuveni 4900 km.

Šo planētu debesīs bija ievērojušas jau senās tautas. Tā kā Merkurs atrodas tuvu Saulei, tas Zemes debesīs redzams vai nu neilgu brīdi pirms Saules ausmas austrumos, vai neilgu brīdi pēc Saules rieta rietumos. Teleskopā aplūkojot šo planētu, varēsiet novērot fāzes. Kad Merkurs atrodas tuvāk Saulei, tad tas ir apaļāks, kad tuvāk savā orbītā Zemei, būs vērojams šaurāks sirpis.

Merkuram raksturīga izteikti elipsveida orbīta. Tuvākajā punktā jeb perihēlijā tas atrodas 46 miljonu kilometru attālumā no Saules, bet tālākajā orbītas punktā jeb afēlijā – 70 miljonu kilometru attālumā no Saules. Vienu orbītu ap Sauli Merkurs veic 88 dienu laikā. Mazā planēta ļoti lēni griežas ap savu asi un vienu apgriezienu tā veic 59 Zemes dienās. Savukārt periods no viena saullēkta līdz nākamajam jeb solārā diennakts ir 176 dienas.

Merkuram nav dabīgo pavadoņu. Tam gandrīz nemaz nav arī atmosfēras, kas nozīmē, ka temperatūras svārstības starp dienas un nakts pusi ir ļoti lielas. Saules apgaismotajā pusē virsma sakarst līdz pat 430oC, bet nakts pusē noslīd līdz stindzinošiem -170oC.

Niecīgā un retinātā atmosfēra, kā arī fakts, ka uz planētas jau sen nenotiek nekādi ģeoloģiskie procesi, nozīmē arī to, ka uz Merkura ir daudz krāteru. Tādēļ mazās planētas virsma līdzinās Mēness virsmai. Atsevišķos krāteros, kas atrodas Merkura polārajos reģionos, nekad neiespīd Saules gaisma. Pētījumi liecina, ka tajos atrodas ūdens ledus.

Atšķirībā no Zemes pavadoņa, Merkuram ir daudz lielāks dzelzs kodols un salīdzinoši plāna garoza. Tam pat ir savs magnētiskais lauks, kura stiprums ir aptuveni 1% no Zemes magnētiskā lauka.

Tā kā Merkurs atrodas tik tuvu Saulei, to ir grūti novērot no Zemes. Merkuru labāk iepazīt ir palīdzējušas divas kosmiskās misijas – Mariner 10 un MESSENGER. Pateicoties šīm misijām, ir izveidota pilnvērtīga Merkura virsmas karte, izpētīta tā niecīgā atmosfēra, kā arī atklāti citi šīs planētas noslēpumi.

Reizēm Merkura novietojums attiecībā pret Zemi un Sauli ļauj vērot tādu parādību kā tranzīts, kad planēta šķērso Saules disku. Tranzīts nav novērojams ar neapbruņotu aci. Lai pamanītu Merkuru uz spožā Saules diska, jālieto speciāli filtri, kas samazina Saules gaismas intensitāti. Pirmo reizi tranzīts tika novērots 1631.gadā. Zemes orbītas plakni Merkurs šķērso divas reizes gadā – maija un novembra sākumā. Ja Merkurs šajā laikā atrodas starp Zemi un Sauli, var novērot tranzītu. Vidēji viena gadsimta laikā var novērot 13 tranzītus. To laiki ir precīzi zināmi un atrodami NASA katalogā.