Lielākās komētas pirms 20.gs.

Zvaigžņoto debesu vērošana visticamāk ir bijusi neatņemama saprātīgā cilvēka dzīves sastāvdaļa jau kopš sirmas senatnes. Mūsu senču dzīvi noteica divi galvenie objekti – Saule un Mēness. Zvaigznes, kas veidoja pastāvīgas un noturīgas figūras, kas vēlāk pārtapa zvaigznājos, sniedza uzticamu informāciju par gadalaiku maiņu un palīdzēja plānot ikdienas darbus, kā arī orientēties telpā. Lai arī mainīgas, bet tomēr prognozējamas bija arī planētas, ar kuru gaitu cilvēki centās izskaidrot gan cilvēku, gan valstu un pat notikumu likteņus.

Daudz lielākas bailes cilvēkiem senatnē iedvesa mainīgās debesīs novērojamās parādības – aptumsumi, meteoru plūsmas un arī komētas. To neprognozējamā uzvedība tika saistīta ar nelaimēm, sakāvēm, slimībām un pat iespējamu pasaules bojāeju.

Pats vārds “komēta” cēlies no grieķu valodas un apzīmē “matainā”. Pirmie pieraksti par šiem objektiem, kas sākotnēji tika uzskatīti par atmosfēras parādībām, atrodami senās Ķīnas zinātnieku dokumentos, kas tapuši aptuveni 600 gadus pirms mūsu ēras. Vairākus gadsimtus agrāk par Eiropas zinātniekiem senās Ķīnas novērotāji pamanīja, ka komētu astes vienmēr ir vērstas prom no Saules. Pateicoties detalizētajiem Ķīnas astronomu un astrologu veiktajiem novērojumiem, ir izdevies rekonstruēt un precizēt daudzu komētu orbītas.

Senās Grieķijas pētnieki uzskatīja, ka komētas ir traucējumi Zemes atmosfēras augšējos slāņos. Aristotelis rakstīja, ka tās noteikti nav planētas, jo komētas reizēm bija novērojamas augstu virs ekliptikas plaknes, kurā riņķoja planētas. Līdz ar to komētu parādīšanās tika uztverta kā zīme, ka gaidāmi spēcīgi vēji un sausums.

Haleja komēta ir viena no īsā perioda komētām, kuras parādīšanās regulāri dokumentēta dažādos vēstures pierakstos. Piemēram, tā bija redzama 12.g.p.m.ē. un tādēļ nereti šī parādīšanās reize tiek saistīta ar zvaigzni, kas minēta Bībelē kā zīme, ka piedzimis Jēzus. Par vienu no senākajiem konkrētas komētas zīmējumiem tiek uzskatīts Haleja komētas atveidojums Nirmbergas hronikās, kas datēts ar mūsu ēras 684.gadu. 837.gadā Haleja komēta palidoja Zemei garām nieka 5 miljonu kilometru attālumā un tās parādīšanās novēroja astronomi gan Eiropā, gan austrumu zemēs. Vēl viens šīs komētas atveidojums atrodams slavenajā Bajē (Bayeux) gobelēnā, kurā redzama šīs komētas parādīšanās 1066.gadā.

Lai arī Haleja komēta bija ievērojama ar savu regularitāti, dažas komētas kļuva ievērojamas ar savu spožumu. Tāda bija 44.g.p.m.ē. novērotā komēta jeb Cēzara komēta. Senie romieši tās parādīšanos iztulkoja nevis kā nelaimju vēstnesi, bet gan kā zīmi, ka nesen nogalinātais imperators Jūlijs Cēzars ir dievišķa būtne. Šī komēta bija redzama pat dienas laikā. Komētas perihēlijs varēja būt 0,22 astronomisko vienību attālumā no Saules. Ja tās orbīta ir paraboliska, šobrīd komēta atrodas vairāk nekā 800 astronomisko vienību attālumā no Saules. Nevar gan izslēgt iespēju, ka komēta, lidojot garām Saulei, ir sadalījusies gabalos.

Interesanta ir Lielā komēta, kas tika novērota 1106.gadā periodā no februāra līdz martam. Par šo komētu rakstīja astronomi gan Eiropā, gan Āzijā. Ķīnas zinātnieku pierakstos ir atrastas liecības, ka šī komēta sadalījās vairākos fragmentos, kas vēlākos gadsimtos Zemes tuvumā tika novēroti kā atsevišķas spožas komētas. Senās Ķīnas astronomi ir fiksējuši arī astes garumu – aptuveni 60 grādi.

Cilvēku izpratne par komētām līdz 16.gadsimtam praktiski nemainījās. Tika uzskatīts, ka komētas, kas ir karstu un indīgu tvaiku saturošanas kabatas atmosfērā, spēj izraisīt dažāda mēroga katastrofas uz Zemes – zemestrīces, slimības un badu.

1264.gada komētas parādīšanās šo uzskatu nostiprināja, jo jūlijā, kad komēta pirmo reizi tika novērota ar neapbruņotu aci, saslima pāvests Urbāns IV. Pāvests nomira 1624.gada 3.oktobrī, kad pazuda arī komēta. Šī bija spoža komēta ar krāšņu asti, kas stiepās vismaz 100 grādu garumā.

Daļa zinātnieku uzskata, ka 1264.gada komēta ir tā pati, kas parādījās 1556.gadā, tomēr šim apgalvojumam nav izdevies rast pierādījumus. Savukārt 1556.gada komētai tiek piedēvēta vismaz vienas spēcīgas zemestrīces izraisīšana Ķīnā. Tā tiek uzskatīta par viskatastrofālāko zemestrīci, jo bojā gāja aptuveni 830 000 cilvēku. Savukārt Eiropā imperators Kārlis V saskatīja to kā zīmi, ka pienācis laiks pamest troni, un pārcēlās uz dzīvi klosterī.

Tikai 16.gadsimta beigās, kad Tiho Brahe veica spožas komētas novērojumus 1577.gada nogalē, zinātnieka veiktie matemātiskie aprēķini atklāja, ka komēta atrodas vismaz 6 reizes tālāk no Zemes nekā Mēness. Šī nebija periodiskā komēta, līdz ar to tā nav novērota atkārtoti. Aprēķini liecina, ka tā šobrīd varētu atrasties aptuveni 320 astronomisko vienību attālumā no Saules.

Tā komētas no gāzu parādības atmosfērā pārtapa par kosmiskiem objektiem, kas, kā zinātnieki izskaitļoja 17.gadsimtā, pārvietojas pa izstieptām orbītām ap Sauli.

Viena no spožākajām 17.gadsimta komētām bija redzama 1680.-1681.gadā, kura ir pirmā teleskopiski atklātā komēta. To 1680.gada 14.novembrī savā teleskopā pamanīja Gotfrīds Kirhs. 1680.gada 30.novembrī tā palidoja garām Zemei 0,42 AV attālumā, bet 18.decembrī atradās perihēlijā nieka 0,0062 AV attālumā. Tā bija redzama pat dienas laikā, bet naktī komēta vērotājus priecēja ar asti, kas bija vismaz 70 grādus gara. Interesanti, ka šo komētu novēroja ne tikai Eiropā, bet arī Dienvidamerikā, kur tobrīd atradās jezuītu priesteris Eusebio Kino, kurš tādejādi kļuva par pirmo eiropieti, kurš publicējis zinātnisku traktātu Amerikas kontinentā. Pēdējo reizi komēta tika redzēta 1681.gada 19.martā. Šobrīd tā varētu atrasties aptuveni 257 AV attālumā no Saules.

Edmunds Halejs, balstoties uz šiem pieņēmumiem, aprēķināja vairāku komētu orbītas un izskaitļoja, kad nākamreiz būs novērojama 1682.gadā redzētā spožā komēta, kuru mūsdienās pazīstam kā Haleja komētu.

Turpmāko gadsimtu laikā komētu orbītu un perihēlija aprēķināšana jau bija gluži ierasta nodarbe. Uzlabojoties instrumentiem, ar kādiem astronomi vērās debesīs, varēja pievērsties pašu komētu uzbūves pētījumiem. 19.gadsimta sākumā Olbērs un Besels izskaidroja komētas astes veidošanās mehānismus, bet jau nedaudz vēlāk Džovanni Skjaparelli pierādīja, ka komētas ir saistītas ar konkrētām meteoru plūsmām.

1744.gadā Zemes tuvumā viesojās kārtējā Lielā komēta, kas bija labi redzama ar neapbruņotu aci. Tā tika atklāta 1743.gada novembra beigās. 1744.gada 18.februārī komēta bija tikpat spoža kā Venēra un tai bija divas astes. Pēc perihēlija (0,2 AV) sasniegšanas 1744.gada 1.martā tai bija novērojamas sešas astes.

Lai arī agrāk bija novērotas komētas ar vairākām astēm, 1744.gada Lielā komēta bija rekordiste. Maksimālais novērojamais zvaigžņlielums tiek vērtēts kā “7”. Ziemeļu puslodi komēta pameta 1744.gada marta sākumā, bet dienvidu puslodē bija novērojama līdz 1744.gada 22.aprīlim. Šī komēta ir iedvesmojusi vienu no slavenākajiem komētu medniekiem – Šarlu Mesjē.

1811.gada Lielā komēta, kura tika atklāta 1811.gada 25.martā, savukārt ir iedvesmojusi daudzus māksliniekus un rakstniekus. Ļevs Tolstojs to ir aprakstījis romānā “Karš un miers”. Tika uzskatīts, ka šī komēta, kura bija redzama ar neapbruņotu aci 260 dienas pēc kārtas, vēstīja par Francijas imperatora Napaleona karagājienu uz Krieviju. Tomēr daži cilvēki šajā parādībā saskatīja biznesa izdevību. Tie bija Francijas vīndari, kuri 1811.gadā pieredzēja īpaši labu vīnogu ražu. “Komētas vīns” tika slavēts kā īpaši kvalitatīvs, un to savās kolekcijās iekļāva daudzu valstu valdnieki. Tiek lēsts, ka komētas kodols varēja būt 30-40 km liels. Tās orbitālais periods ir aptuveni 3600 gadi.

Lielo komētu sarakstā nevar nepieminēt Donati komētu, kuru 1858.gada 2.jūnijā pamanīja itāļu astronoms Džovanni Batista Donati. Ar neapbruņotu aci to varēja novērot no augusta vidus līdz novembrim. Teleskopā tā bija redzama vēl 1859.gada 4.martā. Šī ir pirmā nofotografētā komēta. Donati komēta ir garā perioda komēta, kas varētu atgriezties Zemes tuvumā ap 3046.gadu (orbitālais periods aptuveni 1740 gadi). Šo komētu ļoti labi varēja novērot ziemeļu puslodē un tās viesošanos pavadīja īpaši labi laikapstākļi 1858.gada septembrī un oktobrī.

Iespējams visspožākā komēta ir novērota 1882.gada septembrī. Šī komēta pieder Kreica grupai. Tās ir komētas, kas pabrāžas garām Saulei attālumā, kas ir mazāks par Saules rādiusu, un tiek uzskatīts, ka tās ir radušās, lielākai komētai sadaloties fragmentos pirms vairākiem gadsimtiem. Kreica grupas komētu afēlijs atrodas aptuveni 170 AV attālumā no Saules. Sākotnēji tā bija novērojama dienvidu puslodes debesīs. Ziņojumos komēta tiek minēta jau 1.septembrī. 1882.gada Lielo komētu pirms un pēc perihēlija varēja novērot dienas laikā Saules tuvumā. Perihēlijā komēta atradās 17.septembrī un palidoja garām Saulei 0,0032 AV attālumā. Keiptaunas Karaliskajā observatorijā komētas tuvošanās Saulei tika vērota teleskopā, izmantojot īpašu filtru. Jau oktobra beigās bija skaidri redzams, ka komētas viesošanās Saules tuvumā ir izraisījusi tās kodola sadalīšanos vismaz piecos fragmentos. Komēta bija novērojama ar neabruņotu aci līdz pat 1883.gada februārim.

Lielo komētu sarakstu jānoslēdz ar 1910.gada janvāra sākumā novēroto komētu, kura spožumā pārspēja Venēru. Tā strauji kļuva spožāka un jau 17.janvārī to varēja redzēt dienas laikā. Perihēliju 0,13 AV attālumā no Saules komēta sasniedza 17.janvārī. Pēc tam komētas spožums kļuva blāvāks, bet novērotāji ziņoja par skaistu asti, kas stiepās aptuveni 50 grādu garumā.

1910.gadā bija gaidāma arī Haleja komētas parādīšanās. Tādēļ janvārī novērotā komēta radīja apjukumu un pārpratumus. Lai arī 20.gadsimta sākumā komētas jau bija diezgan labi izpētīti objekti, cilvēki joprojām no tām baidījās. 1910.gada Haleja komētas parādīšanās laikā Čikāgas iedzīvotāji aizklāja logus, lai pasargātu sevi no komētas astes indīgajiem tvaikiem, jo zinātnieki bija atklājuši ciānūdeņraža klātbūtni Haleja komētas astē.