Iespējams visslavenākā komēta ir Haleja komēta, kas ir viena no visilgāk novērotajām cilvēces vēsturē. Pirmie pieraksti par šīs “astes zvaigznes” viesošanos Zemes tuvumā veikti 240 gadā pirms mūsu ēras. Šo komētu ir novērojuši un dokumentējuši senās Ķīnas, Babilonas un viduslaiku zinātnieki. Tobrīd gan nebija nojausmas, ka tā ir viena un tā pati komēta. Gan Haleja komēta, gan citas pēkšņās parādības parasti tika saistītas ar katastrofām, slimību uzliesmojumiem un valstiska mēroga neveiksmēm.

Angļu astronoms Edmunds Halejs bija pirmais, kurš 1705.gadā noteica komētas periodiskumu un aprēķināja nākamo parādīšanās reizi. Izmantojot Ņūtona likumus viņš aprēķināja orbītas parametrus 1682.gadā novērotajai komētai un, izpētot vēsturē atrodamos pierakstus, secināja, ka tie ir apbrīnojami līdzīgi 1607. un 1531.gados novērotajām komētām. Halejs nosprieda, ka tā ir viena un tā pati komēta, kas atgriežas reizi 76 gados. Viņš noteica, ka nākamreiz komēta būs novērojama 1758.gadā. Zinātnieks nomira 1742.gadā, tā arī neuzzinājis, vai viņa aprēķini bija pareizi.

Ar nelielu nobīdi, kuru radīja Saturna un Jupitera gravitācija, Haleja komēta atgriezās prognozētajā laikā. Pirmais to pamanīja vaļasprieka astronoms un zemnieks Johans Paļičs no Vācijas 1758.gada 25.decembrī. Tas bija pirmais gadījums, kad tika pierādīts, ka ap Sauli riņķo ne tikai planētas.

Par godu Halejam šī īsā perioda komēta tika nosaukta 1759.gadā.

Haleja komētas periods svārstās no 74 līdz 79 gadiem. Tai ir raksturīga izstiepta elipsveida orbīta. Vistuvākais punkts Saulei jeb perihēlijs atrodas tikai 0,6 astronomisko vienību attālumā no Saules, bet tālākais sniedzas vēl aiz Neptūna orbītas – 35 astronomisko vienību attālumā. Tā riņķo pretēji planētām, jeb pulksteņa rādītāja virzienā, ja mēs skatītos uz Saules sistēmu no augšas, atrodoties virs Saules ziemeļpola. Orbīta atrodas 18o leņķī attiecībā pret ekliptikas plakni. Iepriekšējo reizi komēta sasniedza perihēliju jeb Saulei tuvāko orbītas punktu 1986.gadā un nākamreiz ir gaidāma 2061.gadā.

Haleja komēta Zemes orbītai pietuvojas divās vietās un ir saistīta ar divām meteoru plūsmām – Eta Akvarīdām maija sākumā un Orionīdām oktobra otrajā pusē. Par Orionīdu plūsmas avotu tiek uzskatīta Haleja komēta, bet Eta Akvarīdas netiek viennozīmīgi saistītas ar pašas komētas atstātajiem putekļiem. Iespējams, ka Haleja komēta vienkārši ir ietekmējusi kādas citas komētas atstātos putekļus.

Arī par sākotnējo Haleja komētas izcelsmes vietu nav vienprātības. Ir versija, ka savulaik tā ir bijusi garā perioda komēta, kuras orbītu būtiski ir izmainījušas lielās planētas. Citā gadījumā tiek izvirzīta hipotēze, ka Haleja komētas avots ir Koipera josla.

Tā kā Haleja komētas kodols ir vairākus desmitus kilometrus liels, matemātiskie modeļi liecina, ka tās mūžs varētu būt mērāms miljonos gadu. Tomēr jāņem vērā gan Saules, gan lielo planētu ietekme, kuras rezultātā komēta var tikt sarauta gabalos. Ir scenāriji, kuri prognozē, ka pēc dažiem simtiem tūkstošiem gadu Haleja komēta varētu tikt izmesta no Saules sistēmas.

Haleja komētas kodols ir neregulāras formas objekts aptuveni 8 līdz 15 km diametrā. No kodola izmesto gāzu maisījums pārsvarā sastāv no ūdens tvaika ar oglekļa monoksīda un oglekļa dioksīda piemaisījumiem, kā arī pavisam nelielu daudzumu metāna un amonjaka.

Sākotnējā Haleja komētas ūdens analīze norādīja, ka tas ir līdzīgs Zemes okeānos sastopamajam, bet turpmākajos pētījumos atklājās, ka deiterija un parastā ūdeņraža daudzuma attiecības atšķiras no tās, kas novērojamas Zemes okeānos.

Haleja komēta ir pirmā, kura tika pētīta, izmantojot dažādus kosmiskos aparātus. 1986.gadā komētu fotografēja un analizēja dažādu valstu zondes – PSRS Vega 1 un 2, Eiropas Kosmosa aģentūras Giotto u.c. Neoficiāli šī kosmisko aparātu flote tika dēvēta par Haleja Armādu. Papildus tiešiem novērojumiem no kosmosa, komētu pētīja ar dažādiem Zemes teleskopiem. Tolaik tika iegūti pirmie komētas kodola attēli, novērota gāzu izplūdes aktivitāte un analizētas no komētas prom plūstošās putekļu daļiņas un komētas ķīmiskais sastāvs.