Encelads, kura diametrs ir aptuveni 500 km, ir sestais lielākais Saturna pavadonis. Uzmanības lokā tas nonācis, pateicoties iespaidīgajiem ūdens tvaika un ledus geizeriem, kurus 2005.gadā pamanīja NASA automatizētais izpētes aparāts Cassini.

Niecīgo pavadoni 1789.gada 28.augustā, pirmo reizi izmēģinot savu jauno 1,2 metru teleskopu, kas tobrīd bija lielākais pasaulē, pamanīja angļu astronoms Viljams Heršels. Tas nosaukts par godu sengrieķu mitoloģijā aprakstītajam milzim. Interesanti, ka virsmas veidojumiem, kas tiek atklāti uz Encelada, nosaukumi tiek piešķirti, balstoties uz arābu pasaku krājumu “Tūkstoš un vienas nakts pasakas”.

Līdz pat 1980.gadiem, kad Enceladam garām palidoja Voyager 1 un Voyager 2, par to bija zināms ļoti maz. Bija izpētīta tā orbīta, aptuvenā masa, blīvums un gaismas atstarošanas spēja.

Encelads ir viens no lielajiem Saturna iekšējiem pavadoņiem. Tas riņķo pa nedaudz izstieptu orbītu aptuveni 180 000 km attālumā no milzu planētas atmosfēras jeb 238 000 km attālumā no Saturna centra. Encelads atrodas E gredzenā un no tā izmestās ledus daļiņas papildina šo gredzenu ar svaigu materiālu. Vienu orbītu ap Saturnu Encelads veic aptuveni 33 stundu laikā. Līdzīgi kā gandrīz visi lielākie Saturna pavadoņi, tas ir vērsts pret planētu ar vienu un to pašu pusi.

Tā kā Encelada orbīta ir izstiepta, Saturna gravitācijas ietekme uz pavadoni ir mainīga. Tas nodrošina regulāras Encelada deformācijas, kas arī tiek uzskatītas par galveno iemeslu tam, ka pavadoņa dzīles ir pietiekami siltas, lai tur pastāvētu šķidrs ūdens okeāns.

Encelada virsmu klāj ūdens ledus, tādēļ tas ir viens no spožākajiem objektiem Saules sistēmā. Pavadonis atstaro aptuveni 80% no saņemtās Saules gaismas, kas nodrošina ļoti zemu virsmas temperatūru (aptuveni -200oC). Pavadoņa virsma ir ģeoloģiski ļoti dažāda – vietām to klāj līdz pat 35 km lieli krāteri, vietām virsma ir gluda un viendabīga. Visinteresantākais reģions ir pavadoņa dienvidpols, kuru klāj rievas, gravas un kur atrodas arī slavenie Encelada geizeri.

Cassini zonde, lidojot cauri šiem geizeriem, ir uztvērusi ūdens tvaiku, oglekļa dioksīdu, metānu, slāpekli un dažādus sāļus. Izvirdumā izmestās ledus daļiņas lido ar ātrumu aptuveni 400 m/s. Tās papildina E gredzenu, bet daļa nokrīt atpakaļ uz pavadoņa virsmas. Tiek uzskatīts, ka geizeros izmestā ūdens avots ir globāls okeāns, kas atrodas zem 30 līdz 40 km biezās ledus garozas. Okeāna dziļums varētu būt vismaz 10 km. Pavadoņa centrālo daļu veido kodols, kas sastāv no cietajiem iežiem un ūdens ledus.

Pateicoties šīm unikālajām īpašībām, Encelads ir viena no daudzsološākajām vietām Saules sistēmā, kur ir mums pazīstamām dzīvības formām labvēlīgi pastāvēšanas apstākļi.