Cerēra ir lielākais objekts asteroīdu joslā, kas atrodas starp Jupiteru un Marsu, kā arī vienīgā pundurplanēta, kas atrodas Saules sistēmas iekšējā apgabalā. Cerērā apkopota ⅓ daļa no visas asteroīdu joslas masas.

1700.gadu beigās valdīja uzskats, ka starp Jupiteru un Marsu ir jābūt vēl vienai planētai. 1800.gadā tika izsūtīts aicinājums 24 astronomiem veikt šīs planētas meklējumus. Viens no šiem izvēlētajiem astronomiem bija katoļu priesteris Džuzepe Piaci, kurš atklāja Cerēru 1801.gada 1.janvārī, vēl nesaņēmis oficiālo uzaicinājumu.

Pirmā doma Piaci bija, ka viņš ir atklājis komētu. Veicis kopsummā 24 novērojumus, astronoms nosūtīja datus astronomam Johanam Bodem ar norādi uz komētu, piebilstot, ka, ņemot vērā to, ka kustība ir ļoti lēna un viendabīga, šis objekts varētu būt kaut kas interesantāks.

Sākotnējie novērojumu rezultāti neļāva noteikt precīzu Cerēras izmēru. Heršela aprēķini liecināja par aptuveni 260 km lielu objektu, kamēr cits astronoms aprēķināja, ka pundurplanētas diametrs ir 2600 km. Mūsdienās ir zināms, ka Cerēras diametrs ir aptuveni 950 km.

Johans Bode uzskatīja, ka Cerēra ir meklētā planēta. Aptuveni pusgadsimtu tā saglabāja planētas statusu. 1802.gadā tika atklāts nākamais asteroīdu joslas objekts – Pallāda, un Viljams Heršels ieviesa jaunu terminu – asteroīdi jeb zvaigznēm līdzīgie objekti. Līdzīgi kā Plutons, Cerēra saglabāja planētas statusu līdz brīdim, kad tās orbītas tuvumā tika atklāti arvien jauni un jauni līdzīga izmēra objekti. Kopš 19.gs. vidus līdz 2006.gadam Cerēra bija lielākais zināmais asteroīds asteroīdu joslā. Pieņemot jauno planētu definīciju, Cerēra ieguva arī pundurplanētas statusu (jāatceras, ka Cerēra ir saglabājusi asteroīda statusu).

Cerēra ir nodēvēta par godu seno romiešu lauksaimniecības un auglības dievietei.

Cerēras orbīta atrodas asteroīdu joslā starp Marsu un Jupiteru, vidēji 2,8 astronomisko vienību jeb 413 miljonu kilometru attālumā no Saules. Vienu orbītu ap Sauli tā veic 4,6 Zemes gadu laikā. Tās orbīta atrodas aptuveni 10o slīpumā attiecībā pret ekliptikas plakni.

Viena diena uz Cerēras ilgst 9 Zemes stundas. Tā kā pundurplanētas rotācijas ass ir gandrīz vertikāla attiecībā pret orbītas plakni, tās polārajos apgabalos ir krāteri, kuri atrodas pastāvīgā ēnā. Tur, iespējams, uzkrājas ūdens ledus.

Lielos vilcienos Cerēra atgādina oglekļa asteroīdu ar dažām būtiskām atšķirībām, no kurām interesantākā ir ar ūdeni bagātu minerālu esamība uz pundurplanētas virsmas, kas norāda uz ūdens ledu, kas slēpjas Cerēras dzīlēs. Tā kā temperatūra uz Cerēras virsmas ir visai augsta (-38oC), ledus iztvaiko, ar ko arī izskaidrojama pundurplanētas tumšā virsma.

Līdz 2015.gadam, kad Cerēru sasniedza automātiskais kosmiskais aparāts Dawn, novērojumi tika veikti ar teleskopiem. Attēlos bija redzami tumšāki un gaišāki apgabali. Dawn attēlos redzama krāteriem nosētā Cerēras virsma. Interesanti, ka uz pundurplanētas nav krāteru, kas būtu lielāki par 280 km diametrā. Iespējams, ka tas ir izskaidrojams ar aktīviem ledus vulkāniem vai zem virskārtas esošu zema blīvuma materiālu, kas laika gaitā izlīdzinājis Cerēras virsmu.

Daudzos krāteros redzami centrālie padziļinājumi un smailes, kas varētu būt radušies kriovulkānisko procesu rezultātā. Dawn attēlos vairākos krāteros ir novērojami gaiši plankumi. Tiek uzskatīts, ka tie ir sāļu izgulsnējumi.

Ne mazāk interesants virsmas veidojums ir Ahuna Mons – augstākais kalns uz Cerēras. Tas slejas aptuveni 4 km augstumā virs līdzenas virsmas. Kalna nogāzēs redzamas gaišas svītras, kas arī varētu būt sāļu izgulsnējumi. Iespējams, ka Ahuna Mons ir bijis aktīvs ledus vulkāns. Krāteru skaits liecina, ka kalns izveidojies salīdzinoši nesen, pēdējo dažu simtu miljonu gadu laikā.

Cerēras iekšējā uzbūve atgādina Zemes tipa planētas. Tās centrā atrodas noslāņojies cieto iežu kodols, kuru apjož vismaz 100 km biezs ūdens ledus slānis. Zinātnieki neizslēdz iespēju, ka ledus, kas tagad ir sasalis, savulaik veidojis visaptverošu okeānu. Varbūt ka plāns šī okeāna slānis pundurplanētas kodola tuvumā joprojām atrodas šķidrā stāvoklī.

Tiek uzskatīts, ka Cerēra ir planētas aizmetnis, kas veiksmīgi saglabājies kopš Saules sistēmas pirmsākumiem. Pastāv arī alternatīvas izcelsmes teorijas, piemēram, ka Cerēra ir veidojusies Koipera joslā (dažāda izmēra objektu sakopojums, kas atrodas aiz Neptūna orbītas) un pēc tam migrējusi Saules virzienā. Par to varētu liecināt Okatora krāterī atklātie amonjaka sāļi.