Asteroīdi – klasifikācija, atrašanās vietas Saules sistēmā, izcelsme

Asteroīdi jeb mazās planētas ir dažāda izmēra cieto iežu objekti, kas veidojušies Saules sistēmas pirmsākumos. Lai arī šo objektu skaits mērāms miljonos, to kopējā masa ir mazāka nekā Mēness masa.

Tiek uzskatīts, ka asteroīdi ir atliekas no planētu veidošanās procesa, kas notika pirms aptuveni 4,5 miljardiem gadu. Saules miglājā esošie putekļi un sasalušās gāzes salipa kopā, veidojot lielākus un mazākus klints bluķus, kuri turpināja apvienoties un rezultātā izveidojās planētu aizmetņi. Ne visiem bija lemts kļūt par pilnvērtīgām planētām. Daļa no tiem savstarpējās sadursmēs sašķīda lielākos un mazākos gabalos. Daļai asteroīdu vairs nepietika masas turpmākai izaugsmei un to izmēri nepalielinājās.

Saules sistēmas iesākumā lielās planētas mainīja savu atrašanās vietu. Jupiters un Saturns te pavirzījās tuvāk Saulei, te no tās attālinājās. Milzīgās masas pārvietošanās izraisīja asteroīdu un komētu orbītu izmaiņas un liela daļa šo objektu krita Saules virzienā, savā ceļā saduroties ar jaunizveidoto Zemi un pārējām cietajām planētām. Iespējams, ka tieši šīs vēlīnās bombardēšanas periodā komētas un asteroīdi uz Zemi nogādāja ūdeni un organiskās vielas.

Asteroīdu izmēri svārstās no vairākiem simtiem kilometru līdz dažiem metriem. Lielākā daļa ir neregulāras formas objekti, kuru virsmas klāj putekļi un dažāda izmēra krāteri, kas liecina par regulārām savstarpējām sadursmēm. Tiem nav atmosfēras un temperatūra uz to virsmas ir aptuveni -75 grādi pēc Celsija.

Asteroīdi riņķo ap Sauli, kā arī tie rotē ap savu asi. Šobrīd ir zināmi vismaz 150 asteroīdi, kuriem ir viens vai vairāki pavadoņi. Ir atklātas arī divu un trīs asteroīdu sistēmas, kur vienāda izmēra asteroīdi rotē ap kopēju masas centru.

Lielākā daļa asteroīdu atrodas starp Jupitera un Marsa orbītām. Šo sakopojumu dēvē par galveno asteroīdu joslu. Tajā atrodas vairāk nekā 200 asteroīdi, kuru diametrs pārsniedz 100 kilometrus. Lielākos asteroīdus dēvē par planetoīdiem. Tādu, kuru izmērs ir lielāks par 1 kilometru, asteroīdu joslā varētu būt no 1-2 miljoniem. Lielākais asteroīds šajā apgabalā ir Vesta (530 km), kuru izmēros pārspēj pundurplanēta Cerēra, kas arī riņķo galvenajā asteroīdu joslā.

Tieši Cerēra bija pirmais atklātais galvenās asteroīdu joslas objekts, kuru 1801.gadā pamanīja itāļu priesteris un astronoms Džuzepe Piaci. 19.gadsimta sākumā tika atklāta virkne jaunu asteroīdu, kuriem sākotnēji piešķīra planētas statusu. Viljams Heršels 1802.gadā ieviesa terminu asteroīds, kas nozīmē “zvaigznei līdzīgais”. 1851.gadā bija zināmi jau 15 asteroīdi un jaunatklātajiem objektiem piešķīra ne tikai nosaukumu, bet arī kārtas numuru. Šī numerācijas kārtība tiek ievērota arī mūsdienās.

Daļa asteroīdu riņķo ap Sauli kopā ar kādu planētu pa to pašu orbītu, ar to nesaduroties. Tie ir trojāņi, kas mājo tā dēvētajos Lagrānža punktos (konkrēti L4 un L5 punktos), kurā līdzsvarojas planētas un Saules gravitācijas spēki. Vislielākais skaits trojāņu ir Jupiteram, bet šādi asteroīdi ir atklāti arī Marsam, Neptūnam, Urānam, Venērai un Zemei.

Īpaši izdalāma ir Zemei tuvo asteroīdu populācija. To orbītas atrodas salīdzinoši tuvu Zemes orbītai vai pat to šķērso. Šī asteroīdu grupa tiek īpaši uzraudzīta, kā arī liela uzmanība tiek pievērsta jaunu asteroīdu meklējumiem, jo pastāv iespēja, ka kāds var sadurties ar Zemi, izraisot mazāka vai lielāka mēroga katastrofu. Šobrīd ir zināmi vairāk kā 10 000 Zemei tuvo asteroīdu, no kuriem aptuveni 1000 ir potenciāli bīstami.

Atkarībā no sastāva asteroīdus iedala trīs galvenajās grupās:

  • C-tipa jeb oglekļa asteroīdi (hondrīti), kas ir visbiežāk sastopamie (aptuveni 75% no zināmajiem asteroīdiem). Tie satur oglekli un dažādus cietos iežus un apdzīvo galvenās asteroīdu joslas tālākos reģionus. C tipa asteroīdiem raksturīga tumši pelēka nokrāsa;
  • S tipa jeb silīcija asteroīdi veido aptuveni 17% no visiem zināmajiem asteroīdiem. To sastāvā ir dažādi silīcija savienojumi, kā arī niķelis un dzelzs. Šie sarkanīgās un zaļganās nokrāsas asteroīdi apdzīvo galvenās asteroīdu joslas iekšējos apgabalus.
  • M tipa jeb metāliskie asteroīdi lielākoties ir sarkanīgi un atrodas galvenās asteroīdu joslas vidusdaļā. To pamata sastāvdaļa ir dažādi metāli, galvenokārt dzelzs un niķelis.

Papildus jau minētajiem savienojumiem, asteroīdi satur arī ūdeni, tomēr mazākā daudzumā kā komētas. Pētījumi liecina, ka uz asteroīdiem ir sastopamas dažādas organiskās vielas, tai skaitā arī aminoskābes.

Asteroīdi regulāri saduras ar Zemi, izraisot lielāka un mazāka mēroga katastrofas. No lielākajām pēdējā, kura pievērsa pasaules uzmanību, notika 2013.gada 15.februārā rītā, kad aptuveni 18-20 metrus liels asteroīds iebrāzās Zemes atmosfērā un uzsprāga aptuveni 15-25 kilometru augstumā. Radītais triecienvilnis izsita tuvējā Čeļabinskas pilsētā (Krievija) logus, ievainojot vairāk nekā 1500 cilvēkus.

Lai pievērstu uzmanību asteroīdiem un to potenciālajiem draudiem Zemes iedzīvotājiem, Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) 2018.gadā pasludināja 30.jūniju par Starptautisko Asteroīdu dienu, kuras ietvaros pasākumus Latvijā organizē projekts Meteoriti.LV.